Super! Cilveecinjsh to rakstiija speciaali man!
Kaķi? Tu vari manis dēļ pamurrāt? Es zinu, kāds tu esi: ar mīkstām ķepām (es zinu, zinu - tur ir paslēpušies nagi), ar rāmu mieru (es zinu, zinu, tu tūliņ vari piecelties un aiziet), ar miegainām acīm (es zinu, zinu, tu tikai spēlē - tu sajutīsi, kad istabas viņā stūrī kāds grabināsies...). Kaķi? Tev taču nevar prasīt zvaigznes. Kaķi? Tev taču nevar prasīt pat segas stūri, buču un saldu apskāvienu... Kaķi? Tu tiešām vienmēr ej, kur pašam tīk? Tās takas vienlaga savijas mānīgos labirintos un tepat vien tu esi. Es taču zinu, kaķi! Tev jau vajag pavisam maz: to mūrīti ar aplupušajām krāsns durtiņām, to saulaināko mājas stūri un to strazdu, kas tevi mūždien kaitina. Kaķi? Nevajag man to zvaigzni. Tikai pamurrā. Tā, lai es zinu, ka ar maniem sikspārņiem viss ir kārtībā. Pamurrā. Tā, lai es varu mazliet skumji nopūsties un zināt: tā ir vislabāk... Ar murrājošu kaķi, kas neliekas ne zinis par pelēm un to dumjo strazdu. Jo ir murrājamais laiks. Tik vienkārši....

kuustu! ;) shmurrrx