nejeegaa sen nau spamoc
Sēž uz zara tārpiņš un skatās uz jaunu, tikko izplaukušu, sulīgu lapiņu.
Domā
pie sevis - tūlīt es turp aizrāpošu un to lapiņu apēdīšu, kā man būs labi,
kā es paēdīšu.
Zariņu augstāk sēž strazdiņš un skatās uz tārpiņu, un domā - hmmm, kā man
gribās to tārpiņu apēst. Bet paskatās uz lapiņu un noprot tārpiņa nodomus un
domā pie sevis - paga, paga, es pagaidīšu, lai tārpiņš apēd to lapiņu un tad
viņš būs vēl sulīgāks, vēl garšīgāks...
Sēž zem koka lapsa un skatās uz strazdiņu, bet tad pamana, ka tas skatās uz
tārpiņu un saprot, ka strazdiņš apēdīs tārpiņu pēc tam, kad tas apēdīs
lapiņu.
Un tad lapsa nodomā - es pagaidīšu, kamēr tas strazdiņš apēdīs to tārpiņu un
tad nobiedēšu; viņš būs tik apmierināts ar sevi, ka nobīsies un no pārbīļa
nokritīs no koka un tad es viņu ātri un viegli apēdīšu....
Pāris kokus tālāk sēž vāvere, skatās uz visiem un smejas, smejas, smejas
līdz nelabumam. Beigu beigās sasmejas tik ļoti, ka nokrīt no koka un iekrīt
peļķē.

Morālē šim stāstam ir sekojoša - jo ilgāka priekšspēle, jo slapjāka vāvere!