Vakar es gribēju noraut no sevis ādu un visu miesu, sasist savu vienīgo spoguli, lai man nav jāredz mans atspulgs.

Šovakar es gribētu priecāties tā patiesi un viegli. Tāpat kā mans suns, tā mazā dzīvesprieka un mūžīgās enerģijas lode pat neapzinās, cik neizdibināma mīkla man ir viņa dzīves uztvere.

Es paceļu viņa jaku vai kaku maisus un viņš jau laimīgs luncinās man apkārt, reizēm aste sitas pret skapi tik spēcīgi, ka liekas, ka tā nabaga mēbele izšķīdīs.
Es atslēdzu durvis un viss, prieks plūst ārā pa visām malām. Mēs aizbraucam uz pludmali. Smiltis, koki, tur ir viss, lai mazais sunītis justos laimīgs. Un viņš ir, tik patiesi un nesamāksloti, ka man paliek kauns par visiem saviem dežūrsmaidiem, gadiem atstrādātajām pieklājības frāzēm un citiem mākslīgiem smaidiem, ko es pat nepamanu, kam vienkārši ir jābūt, jo citādāk jau nav pieklājīgi.

Viņš skrien, lec, rok un priecājas tik patiesi, ka mana sirds salūzt, ka ir tik patiess un neviltots prieks.


Papa Roach - Forever