---

Lapas ir koku dvēsele. Tagad jau tās nobirušas un sarunājas savā starpā veļu balsīs. Reizēm man liekas, ka arī mana dvēsele kaut kur ir nokritusi vai apmaldījusies veļu valstībā.
Es sēžu pie loga ģērbusies tikpat melnā kreklā kā izskatās nakts.
Es skatos un jūtos kā ābols. Jā, kā pēdējais rudens ābols, kas tūlīt nokritīs no zara. Es cenšos tam stingri turēties klāt, bet saprotu, ka daba un gravitācija dara savu.
Bet es turpinu vēl šeit sēdēt, savā mulsinošā neziņā starp debesīm un zemi. Starp debesu un zemes pievilkšanās spēkiem, vēl nezinot, kurš un kad mani noraus. Nezinu vai nokritīšu kā ābols vai aizlidošu ar veļiem kā pēdējā rudens lapa.
Es turpinu skatīties un nejauši piekļaujos logam, viņa vaigs ir gluds un vēss.Bet arī mans vaigs ir vēss. Varbūt tas nenozīmē neko, bet varbūt parāda cik patiesībā šobrīd esam vienādi. Drīz ausīs rīts un mans skatiens no loga pazudīs tikpat nemanāmi un nedzirdami kā rīta rasa.

---

Kopš šī ir pagājuši kādi 8 gadi, bet melanholija jau nekad nepāriet.


Evanescence - Lithium