2022. gada naktī uz 24. februāri es nevarēju īsti pagulēt, mocījos ar sliktām domām un sajūtām ik pa brīdim atvēru internetu un gaidīju kaut kādas ziņas, laikam jau priekšnojautu. Ap 5 piecēlos atkal, iegāju TW un redzēju kaut ko no Putnina uzrunas un ziņas, ka karš ir sācies. Vairs nevarēju aizmigt, uzrakstīju ziņas tuvākajiem cilvēkiem un asaras nebeidzami ritēja pār vaigu un mijās ar bailēm un dusmām.

Ģērbos, braucu uz darbu un tā gandrīz stunda mašīnā bija pilna ar ziņām, ļoti iespiedās atmiņā Zandas Lukašēvičas - Kalniņas balss un komentāri par aktuālo situāciju. Tā es raudāju vismaz 2 dienas. Tās visas pārmaiņas dzīvē, kas mani tik ļoti satrauca pirms tam pazuda. Un cīņa ar sevi nemitīgi nelasīt ziņas, bet lasīt gana daudz, lai sekotu līdzi. Un ne jau tāpēc, ka būtu slikts cilvēks vai mani tas neinteresētu, bet lai saglabātu maksimāli skaidru prātu un nesajuktu.


---
Tajā brīdī tik ļoti spēcīgi pārņēma doma, ka negribas mirt, ka gribas vēl paspēt dzīvot, paspēt iemīlēties un vienkārši būt. Nekad iepriekš neesmu jutusi tādu naidu un dusmas pret krieviem un putinistiem kā pēdējā gada laikā. Neticu stāstam par labajiem krieviem, tikai par tiem, kas bēg prom pēc ļaunās un izvirtušās eiropas labumiem.


Es ļoti ceru, ka tas beigsies, bet ticu un zinu, ka Ukraina uzvarēs.

Коли настане день,
Закінчиться війна!


Okean Elzy - Обійми