Manā mājā vienmēr būs gaisma. Sirdī naiva cerība par mīlestību un pieņemšanu, kas top, pamazām, bet top.
Vispār jau interesanti atzūmot sevi no malas un saprast, ka viss ir par perspektīvām. Gribētos vairāk cilvēkus, taču es nekad neesmu jutusies arī tik mīlēta un atbalstīta kā šobrīd savā dzīvē. Un nekas nav tālu, arī 300 km pa apvedceļu nav tālu vai grūti.

Reizēm ļoti nav spēka un tiešām ir grūti, arī fiziski, bet principā jau tas ir kā ragavas, kas jāuzvelk virsotnē – ir grūti, nevar novērtēt cik tālu vēl virsotne, bet padoties nedrīkst, jo tiekot kalnā, pēc tam tās liegi slīdēs lejā un varēšu tajās laiski atlaisties, skatīties uz visu padarīto un aizmirst par smagajām kājām un galvu, kas bija pirms virsotnes sasniegšanas.

Ir piektdienas vakars un es esmu viens, bet nejūtos viens. Sēžu mājās un dziedu karaoke – vienkārši izkliedzu vārdus un paliek vieglāk. Nezinu kāpēc tāds muzikālais vārdu bokss izdauza tās mazās pasaules sāpītes un paliek tik viegli un labi. Dziediet, kad jums ir labi, bet visvairāk, kad savas nolādētās dusmas no sevis gribas izdziedāt.

---

Baltas sniegpārslas lēni sitas un izkūst pret saraudātajiem asaru vaigiem – gaisā paceļas dvaša, kas izšķīst vājajā mēness gaismā un ir tāds patīkams vieglums, ka var raudāt arī viegli, neienīstot sevi. Es ceru, ka tas nolādētais karš beigsies, ka krievi dabūs pa muguru un Putins beigsies un Ukrainā vienmēr būs saule, miers un mājās vienmēr būs gaisma.

Oasis – Stop Crying Your Heart Out