Vasara bija tikai vienu dienu.

No bērnības man iesēdusies šī frāze, jo tāpat kā uzraksts uz vectēva kapakmeņa: "Tu mana vasara aizgāji tālu, atstāji smaržīgu atāla vālu". Es nekad neesmu zinājusi kāpēc tieši tāds uzraksts un arī bildi esmu redzējusi tikai vienu, kas bija uz kapakmeņa. Augusts vienmēr atgādina, ka viss, vasara jau tūlīt beigusies un dabas pārbagātību ziedos un diedošajos kukāiņos nomaina jau tepat aiz loga gandrīz sasmaržojamā abolu smaržā. Pastaigas pa ābeļdārzu rīta agrumā, ar rasā izmirkušajām pēdām, ko pēdējā augusta saulīte vēl sasildīs un būs labi. Bet tas nav par skumjām, jo rudens man patīk un kaut kādā ziņā varbūt pat vislabāk no visiem 4 gadalaikiem, kurš mums ir. Visos gan ir kaut kas labs.

Rudens tuvums iedur ar realitātes zobenu, ka ilgi vairs nevar pie sevis domāt: "Vēl ir laiks, vēl ir laiks, vēl ir laiks!" Ir, bet saņemties, izrakt to 50 metru tranšeju, iemācīties lietot motorzāģi un uztaisīt sienas ar jumtu. Jocīgi gan apzināties, ka gadu atpakaļ vēl nekā no šī nebija. Es vēl šēit nebiju bijusi iekšā. Jocīgi apzināties, ka tik daudz ir noticis un mainījies. Kopumā jau uz labu, tikai cilvēcīgi es slīdu bezdibenī un arvien biežāk skatos tukšumā. Negribot es esmu paspējusi izdarīt tik daudz ļauna, sāpināt, bet tādas lietas nevar izdzēst, kaut ļoti gribētos, lai varu. Jūtos kā izdedzis ugunskurs, kam kaut kur vēl ir jaušana dzīvība, ja uzpūš spēcīgāka brāzma. Citādāk jau ir labi.

Es būšu vēl un es priecāšos. Tagad arī rakšu, zāģēšu, naglošu.

Oranžās Brīvdienas - Spridzini tiltus