Tā visa dzīve paiet ofisa peles un klaviatūras klaboņā. Dienu no dienas jau atšķirt grūti, jo gandrīz visas mēneša dienas paiet tur. Reizēm tiešām nav motivācijas doties prom. Tāpat ierodos un aizeju tik vēlu, kad viss cits jau ir ciet. Tās dažas dienas, kad aizgāju ātrāk liek justies tik sasodīti vainīgai. It kā jau gribas izrauties un kaut ko citu, bet kredīti un bezgalīgo vajadzību kalns neļauj atslābt. Galvenais turēties. Vēlams pie veselā saprāta nevis tām visām citām lietām pie kā mēdzu ķerties izmisuma vai panikas brīžos. Bet strādāt jau ir labi. Gribētos tikai kādreiz, lai kāds samīļo vai uzliek rociņu uz pleca, ka es neesmu slikta un izturēšu. Ka kādreiz būs vieglāk un kaut kas arī man. Šobrīd es stāvu nezināma bezdibeņa malā ar mazu kārti rokās. Man jāizdomā vai lēkt, vai izmantot kā tiltu, vai mēģināt atrast vēl kādu, lai stabilāk. Taču tāpat nezinu vai tikšu pāri un neiekritīšu. Bailes ir nezimērojas, tāpat kā pacietības trūkums padomāt.


Oasis - Stop Crying Your Heart Out