Gandrīz jau mēnesis būs nodzīvots ar trīsdesmit. Vēl tikai mazliet un tikšu pie sienām. Nav vēl jumta, stabilitātes pamatos un pašai ar sevi, bet kaut kā jau viss lēnām plūst uz priekšu.
Vispār jau ir ļoti bail no tā visa, no tā, ka nebūs nekā un kā tikšu ar to galā un vēl tik daudz ko vajag, lai varētu pārlaist ziemu. Bet jādara, vilkt kā tagad visu paralēli es īsti nevaru, tas ir par daudz.

Vispār ir tā jocīgi un ļodzīgi. Emocijas ir diapazonā starp izmisumu un gaišu cerību. Notraucu no sejas sāļās skumju pēdas un izliekos, ka man ir labi. Reizēm es tam arī noticu un viss liekas skaisti.

Šomēness saņēmos un daudz dienas pavadīju dabā, kustējos, vedu suni priecāties dabā. Man ir bail, par to kā viss notiks tālāk. Bet, nu, es neesmu tik maza, lai nemēģinātu to vezumu arī vilkt.

The Cinematic Orchestra - Arrival of The Birds & Transformation