Vienmēr uz visu atbildu, ka nekas jau nenotiek, nekas jauns,viss kā vienmēr.
Bet, kas tad ir tas vienmēr, kas ir nekas un kam ir jānotiek, lai tas būtu gana, lai es par to kādam labprāt stāstītu un lepotos.

Bet negaidīti dārgās Ziemassvētku eglītes stāsts turpinās.
Elektrība, līgums par mājiņu.

Līgumi, līgumi, kredīts, nauda te un nauda tur. Būtu vieglāk, ja es nebūtu tāds stresa kamols un mačētu domāt praktiskāk un racionālāk. Bet tas nekas, vismaz ir, kas atbalsta un iesper pa dibenu, ja pārāk ilgi neko nedaru un atslābstu.

Nu, varbūt izdodas 30 sagaidīt ne tikai ar otro vakcīnu, bet arī ar kaut ko savu. Patiešām savu, kur pakrist un droši gulēt paŗis dienas.


Nu, pārējais, jā, viss pa vecam. Cīnos ar galvas dēmoniem, bezjēdzības sajūtu un to, ka nav ko samīļot.

Man gan vajadzētu būt praktiskākai, mazmāja mums ar suni būs kā reiz, un ar dzīvnieku būs pietiekami droši. Vienīgi grūti tomēr iztēloties kā būs, mazliet bail. Pierasts pie komforta, dzīves lielpilsētā. Bet sākumā nebūs nekā, ne ūdens, ne elektrības. Tikai sienas un suns. Baisi. Baisi, bet tomēr labāk nekā mūžīgi te, tas mazais Rīgas īres dzīvoklis mani nospiež, ne tik ļoti tā šaurība, bet doma, ka nekas man nepieder un laiks tikai neapturami iet uz priekšu.

Kāda jēga no mazas mājas? Sava. Šodien jauki dzirdēju: "Mazu nav jēga, bet lielu nevar." Varbūt ne gluži tā, jēga jau tomēr ir, bet lielu tiešām nevar. Nekas. Mums abiem būs labi.

Jess Glynne - I'll Be There