Es pamodos kā vienmēr. Stress, ka pārāk kavēju darbu, kaut parasti, esmu pirmā un pēdējā gan birojā, gan stāvlaukumā. Neizpratne vai ir iestājusies vasra, ka ārā ir jau gaiši, vai esmu aizmigusi pie ieslēgtas gaismas, vai patiešām esmu aizguējusies. Tālāk domas par to, kad pēdējo reizi mazgāju matus. Jo man tomēr dienas jūk, es vairs neatceros vai es to izdarīju iepriekšējā dienā vai tikai domāju, ka to vajadzētu izdarīt. Paģiru sajūta ejot uz mašīnu. Arī šeit jau vairs neatceros, kur es esmu to noparkojusi un kura no visām tumšajām varētu būt manējā.

Jau gadiem ilgs stress. Neēšana, iedzert/pasēdēt vannā/raudāt, līdz izslēdzies/negulēt/skriet-mīties, griezt sevi, neēst, nespēkā un pārgurumā vemt un asiņot, liekais svars, pretīga āda, nebeidzamas domas galvā kā sevi nogalināt.

Emocionāli esmu nestabila, bet tomēr tas ir tukšums un nepiepildījums. Reizēm gribas sevi mocīt, darīt pāri, lai kaut ko spētu just. Arī tagad es gribētu sevi sagriezt, mazliet šķaidīt savu miesu pret akmeņiem, lai tā spētu kaut ko just.

Es visu laiku uztraucos un baidos no vientulības. Bet vai mana dzīve ir tik svarīga, lai par to satrauktos.

Šis ir ļoti noslogots laiks darbā, bet tas mani kaut kādā ziņā iepriecina, jo tad es jūtos vismaz kaut kur vajadzīga un noderīga. Tāda spēcīga sevis muļķošana ar to noderīgumu. Bet patiesībā, šobrīd man jānovērtē savs stāvoklis - esmu izmesta no laivas vai esmu jau izskalota krastā. Darbā būs beidzies "mans" x gadu projekts, oficiāli es nekur neparādos un nekas tur neesmu, bet esmu veltījusi tam tik daudz sava laika, brīvdienas, bezatvaļinājuma laiku. Tas beidzas. Gandrīz jau ir beidzies pavisam. Tālāk patiešām jāsaprot laiva vai krasts. Es nezinu vai esmu uzņēmumam noderīga un vajadzīga arī vēlāk, pēc šī visa. Esmu neparasti mierīga, bet apzinos, ka situācija ir sarežģīta. Bet no otras puses, nekas ļaunāks par atlaišanu man nedraud. Zem tā gan slēpjas bailes par to, ka man ir jāmaksā īre, rēķini, jābaro suns. Kaut kur tālu ir sapnis par kaut ko savu, bet šobrīd pārāk tālu, lai par to reāli domātu.

---

Reizes, kas saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem, kad man ĻOTI ieduras sāpītes sirsniņā, tāda realitāte, kad es patiešām kaut ko ļoti jūtu. Vakardiena bija ļoti emocionāla diena. Tādi naivi brīži, ka es spētu par kādu parūpēties. Bet tas viss liekas tik nepiepildāmi un nesasniedzami.

kirlian camera - The Unreachable One