Mēģināt runāt un skaļi izteikt savas domas un emocijas mani iekšēji lauž un mazliet sarauju gabalos.
Tik bieži es eju pa ielu vai braucu mašīnā un esmu izdomājusi loģiskus un sakarīgus teikumus, ko teikt, bet līdzko man ir patiešām jāsāk runāt es spēju tikai izstostīt dažas nesakarīgas frāzes un īsos, nepaplašinātos teikumos atbildēt uz jautājumiem.

Tā ir arī tagad ar manu terapiju. Es cenšos, bet tik daudz ko nespēju pateikt, jo es nespēju runāt un vienmēr ieslēdzas tā mazā lampiņa, ka Tu tāpat esi nejēga un no Tevis dzīvē nav nekādas jēgas.

Bet mēs cenšamies, sieviete ir sapratusi, ka ar mani jārunā tieši un skarbi. Šondēļ tieši un skarbi lika pildīt mājasdarbu. Meklēt sev seksa partnerus, nekādā gadījumā neveidot ar viņiem emocionālus kontaktus, bet tikai izmantot savām vajadzībām. Mazliet jau interesanti, bet tie mani sūda izskata kompleksi visu to norok. Visi labie nodomi apstājas pie barjeras, ka ar mani jau to nevienam negribēsies.

Vispārējs nogurums, pārāk daudz darba stundu un darba dienu. Jo, vienīgais mans hobijs vai veids kā sevi izmantot ir aizvest uz darbu.

---

Jauns, jauks un saulains rīts. Sēru bērzā trīc un karājas vēl pēdējās nodzeltējušās lapas un sārta rudens saule aust virs Rīgas jumtiem. Es atveru acis, ķermenis jūtas spēcīgs un ir prieks par nesteidzīgo un skaisto skatu aiz loga. Gribas celties ar jaukām domām un sašķaidīt to manu depresīvo un sevi norokošo daļu pret sienu. Izraut no sevis, iemest melnajā līķa maisā un pamest zem vilciena sliedēm, lai tā mirst. Mazliet stulbi un dramatiski, bet, lai tā pazūd no manis un nosprāgst. ES gribu sevi labu. Priecīgu un spēcīgu visu dienu un katru dienu. Spēt mīlēt.

Enigma - Return To Innocence