12 h birojā, es kā jau parasti esmu pēdējā. Steidzos mājās, bet pusceļā uz mašīnu nākas atgriezties, jo tā sasodītā paranoja vai es patiešām ieslēdzu signalizāciju.

Ielas ir patīkami tukšas, vienīgi nomaldījies pīļu pāris bauda jūgendstilu, neierasti, ka aziātu un vācu tūristus aizstāj putni un tukšums.

Ārā viss balts, debesis kā balts miltu mākonis.

Es zinu, ka mani gaida mājās. Kas ir neierasti, bet patīkami, jo pavisam nesen es dzīvoju pilnīgā pārliecībā, ka esmu tukša, ka man nav emociju, ka nespēšu nekad nevienu mīlēt. Mēs esam kopā jau 1 gadu un 1 nedēļu. Kopš tā laika man ir kāds, kas ir man uzticīgs un mīl mani vienmēr. Sagaida mājās un luncinās aiz prieka, pat ja tikai izgāju iznest miskasti.


Bet es joprojām neticu, ka kāds spēs mīlēt mani, kaut mazliet pieņemt un es nešķitīšu pretīga un riebīga.

Savā galvā es joprojām esmu tumšā un vientuļā vietā, varbūt tā ir kaut kāda jocīgas konfigurācijas ala, kur visu laiku eju pa apli un man pietrūkst ticības, ka aiz līkuma, diviem vai simts patiešām būs gaisma un jauna pasaule. Tāda, kurā es sevi neienīstu katru dienu, tādu, kurā es spēju dzīvot ar sevi un paskatīties spogulī katru dienu. Tagad es to nespēju. Manās mājās nekad nav bijis vairāk par vienu spoguli tieši tāpēc, ka es bieži nespēju uz sevi skatīties.

Man joprojām ir pusnomoda sapņi, ka es atnākšu mājās un tur mani kāds gaidīs. Es baidos nekad nepiedzīvot kaut ko patiesu un jauku. Kaislīgu skūpstīšanos, apskaušanos, mīlēšanos.

---

Es aizveru acis un baltās sniegpārslas izšķīst pret maniem karstajiem un saraudātajiem vaigiem. Uz mirkli jūtu patīkamu vēsumu, kas rit man pāri. Varbūt es tomēr spēju just arī kaut ko gaišu.


Neil Young - Heart Of Gold