aaraa bija jau diezgan patumshs un mazliet veess laiks. vinja bij gjeerbusies plaanaa jacinjaa un svaarkos liidz celim, un vinjas peedas bij kailas skreejushas prom no notikuma vietas pa rupjo trotuaaru un ielas segumu. uz vinjas luupam rotaajaas asinis. gan luupas, gan sveshaas asinis bija nosmeereetas ar netiiraam domaam, paaraak netiiraam domaam, lai par taam vispaar kaadam vareetu iemineeties. vinja bija apjukusi. apkeerusi sevi ar abaam rokaam, vinja staaveeja piespiedusies pie kaadas eekas fasaades - taa bija peleeka un auksta, ka arii mazliet sabojaajusies no vecuma. vinja izjuta bailes un shausminoshu izmisumu. vinja visa triiceeja. vinja vairs nespeeja pienjemt patiesiibu, kaada taa izraadiijaas. lielais izaicinaajums bija njeemis virsroku paar jebkaadaam cilveeciskajaam juutaam un sanjemshanu sevi rokaas. vinja bija skreejusi no kaada cilveeka maajas, turpat atstaajot savas kurpes. shis cilveeks vinjai noziimeeja visu, pilniigi visu. vinjsh bija daargaakais kas ar vinju bij noticis. un tagad viens nejaushs, viegls nazha asmenja pieskaariens vinja pirkstam bija izjaucis visu. tagad vinjsh par vinju zinaaja, ko taadu, ko nebija zinaajusi pat vinja pati par sevi. vinjsh bija gatavs vinjai piedot sho vienu nejausho gadiijumu. bet vinja nu jau bija aizskreejusi prom, sabijusies un izmisusi - par sevi, pasauli, visu apkaartni un shkjietamo realitaati.

vinjsh noglabaaja vinjas kurpes un ciitiigi gaidiija, kad vinja pati taam atnaaks pakalj, bet vinja nenaaca. no vinjas vispaar vairs nebija nekaadas veests. vinja bij pazudusi vinjam un reaalajai pasaulei.