Logs attaisiits valjaa. Un nelielais veejinjsh iepuush pa logu to mazo devu aukstuma, lai es galiigi neaizmigtu atpakalj ziemas miegaa... Shodien gan ir diezgan veess, es secinu. Es secinu arii to, ka man ir tendence iet atmuguriski. Arii atpakalj. Dazhbriid liekas, ka par daudz gribu izvilkt aaraa no pagaatnes shaadas taadas lietas uz tagadni. Piem. atminjas, nu jau aizmirstus cilveekus, notikushus pasaakumus un dazhas graamatas... Un taapeec, lai cik arii veess nebuutu, tomeer man ir ideja doties uz kaadu parku iet palasiit, kaadu no shiim graamataam. Bet nu mani neliek mieraa dazhi jautaajumi - uz kuru pusi doties?; kur atrast taadu parku?; vai tur mani neviens netraucees?... Ai - es sev pateikshu atradiishu, kaadu graamatu, kuras pasaule mani veel tur savaa varaa, uzvilkshu kedas, sagjeerbshos un ieshu klejot parka mekleejumos. Ak, atsleegshu telefonu (kaut gan tas nav nemaz tik nepiecieshams, jo sen jau kaa neviens man nezvana, kaut gan nekad neko nevar zinaat...) un doshos peec mana izlaapushaa miera - paseedeet pashai ar sevi un ierakties savaa pasaulee....