Parku neatradu, graamatu nepalasiiju, bet iipashi viilusies nebiju, kad saaka liit un tajaa pashaa laikaa taa kaa smidzinaat. Es jutos savaadi viegla un ar katru pili uz mana dzhempera un bikseem, kaa arii uz meetelja - manii ielija prieks. Cilveeki gan taadi boziigi izskatiijaas un apkaart par visu varas makti staigaaja ar lietussargiem, kuriem, kaa man shodien likaas - nebija pilniigi nekaadas jeegas... Es priecaajos bet vinji sadruuma. Vinju druumums vienu briidi manii izraisiija nezheeliigus smieklus, bet es nesmeejos. Es negribeeju smieties par vinjiem visiem, kas nebauda, bet izmisiigi censhas nesaslapt un kaut ko gribeet...
Es veel shodien redzeeju cilveeku. Tikai nezinu vai tas bija tas pats. Gabalinju taalu atradaas. Bet peec apgjeerba tomeer nospriedu, ka tas ir tas pats. Tik tie mati - nespeeju iisti saprast vai tie bija vinja mati, vai tas tomeer bij kaads cits. Nevareeju saprast vai tas cilveeks mani arii pamaniija. Viss uz paaris sek likaas kaa filmaa. Melnbaltaa un emocionaalaa filmaa. Gribeejaas jau gribeejaas rinkjot ap to vietu - atkal un atkal liidz vinjsh nozustu, bet vinjsh jau taa pat nozuda manam skatienam paaraak aatri. Trauceeja mazliet satiksme. Bet es taa pat jutos jauki. Nezinu iisti kaapeec - vai pie vainas bija pavasara lietus, vai tas, ka tas cilveeks varbuut bija tas pats, ko es gribeeju kaadreiz redzeet veel, bet katraa zinjaa es pat mazliet pasmaidiiju. Gribu veel kaadu jauku dienu ar jauku redzeeshanos...