Vaaaai..
Es te tā padomāju. Sapratu, atkal sapratu, ka katru šo īpašo reizi manī kautkas smaida ar tādu lielu un mīļu smaidu. Jā, atkal notikās tā, kā nekādi nebij sagaidāms un man visu laiku patīk, ka tā atgadās. Un tad, kad es novilku mētelīti, es to ātri atsviedu maliņā, lai varētu apķert mīļo, mīļo ķermenīti. Atkal - ak, es laimīgā!! Arī aizejot, tas stāvējiens uz simtiem cilvēku nokāpinātā lievenīša, arī tas bija lielisks. Arī apkampiens, un ilga nevarēšana aizdoties vienam no otra prom. Ai, labi, ka tās nav manas fantāzijas!

Tad es vēl tā stāvēju un nodomāju.. Vai var redzēt, kad cilvēks ir patiesi, tā, nu iemīlējies? Tāda maza apskaidrība nāca tikai tad, kad no spoguļattēla neatrauties - jā, cilvēks tad paliek daiļš un neizsakāmi skaists..

Un par pārējo mēs noklusējam, lai nevīst ausis un, lai man ir sajūta, ka nekas cits un citā dienā nenotika. Ai, ai, ai.. Tas tiešām būs vienreiz jāizbeidz. Bet ne jau par velti arī tas ar mani notiek..