Vēl kājas abas pilnmēnesī, tur pat, jā, tur pat. Jā, un prāts arī varbūtiņ mazliet.
Tajā mājā[precīzāk šķūnī] un siseņu sisināšanā, suņu riešanā- brīžiem, mašīnu aizbraukšnā pa netālo šoseju un svaiga gaisa plūsmā[šurpu turpu, iekšā ārā - šķūņaugšā].
Un tobrīd man likās, ka esmu savienojusies ar kko. Tik tuvu un bezgala kaili, ka vairāk nav iespējams. Dvēsele pat vairs nelēca ārā- tā lidoja un nekur neaizķērās. Tā brīvi lidoja. Tā pavisam noteikti- ļoti augstu lidoja. Un tā es vēl nekad nebiju sajutusies. Var teikt- tik tavīgi un savīgi, tik vienoti ar visu, pat ar dabu!