Man sagribējās ko dziļu. Nevis no visa pa druskai, bet no kaut kā, pa lielām daļām. Līdz "kaut kam" (piem.) nr1 man augt un augt, un uzreiz to nesasniegt. Bet man ir ticība, ka šis "kaut kas" nr1 vispār eksistē un pastāv. Ticu, ka pienāks arī mana kārta tam pieskarties. Pat ne pieskarties, bet dziļi, dziļi ielīst tajā. Ak, laimīgie, kam tas ir izdevies! [gara nopūta] Kaut gan šis "kaut kas" nr1 man asociējas ar nenormālu nenogurstošu laimes sajūtu, kam beigās seko dziļas alkas, sāpes, atmiņas un neskatoties uz to - smaga laimes sajūta. Beigas tādas, jo "kaut kas" nr1 ir dzīvs tā pat kā iepriekš, bet daļa no "kaut kā" nr1 ir mirusi - tiešā nozīmē, nevis pārnestā. Tāda man ir izsapņota lieta "kaut kas" nr1.
Lieta "kaut kas" nr2, jā - to es tiešām vēlētos tā riktīgi sakārtot un ieviest vēl kādus, lai nebūtu vientuļi. Savādāk es jūtu, ka "kaut kamī" nr2 ir pārāk vēsi, kaut gan man vēl nesalst un nekad nav salis, bet liekas drīz sāks. Negribu, lai "kaut kamī" nr2 iekšā sēdētu (piem.) vientuļš mūks, kas vienmēr ceļo un ir viens, neskatoties uz tā piedzīvojumiem, kuri nebūt nav neinteresanti un, kuram, neskatoties uz to ka ir viens, apkārt tomēr ir citi. Negribu, lai šis mūks tik dikti izjustu vientulību dzīvojot iekš "kaut kā" nr2. Jā, ar to lietu "kaut kas" nr2 ir kaut kas jāiesāk un tūlīt pat! Kaut gan es pat nezinu ar ko sākt, bet gan jau kaut ko izdomāšu.

P.S. Ar lietu "kaut kas" nr1 ir grūtāk ko iesākt, jo liekas, ka tas nav atkarīgs no manis..