Viņš iet. Aiziet garām. Viņa arī. Nekas nenotiek. Neviens no viņiem negrib atzīties otram. Tādas kā mazu bērnu spēlītes. Visur. Visapkārt. Cilvēki nedroši un mazliet vāji. Vai maz atmaksājas uzmākšanās? Nu ou.k., varbūt tomēr ne uzmākšanās, bet savu sajūtu izādīšana. Mēs taču esam bikli, bakstāmi un grūstāmi, kad pēkšņi liekas, ka ir kas nopietns. Cik nopietns, tas ir atkarīgs no mums pašiem, daži pieprot šo nopietnumu iedzīvināt, dažiem nekādi tas neizdodas.
Bet, ko es te vispār muldu un kam gan? Tā kā tāda veca tante. Jauc galvu sev un varbūt vēl kādam, kas to veco tanti sadzirdējis, ko nomurmulējam.

-Eu, tu vecā - cilvēkiem taču pašiem ir galva uz pleciem!
-Redz, ka tur nav vainīga galva, bet sajūtas..
-Ko tu tur muldi?! Kādas sajūtas? Ko tu, tik veca un sakaltusi, kaut ko zini par jūtām?! Tev tač prātiņa sen vairs nav!
-Eh, jaunatne, paaugsies un sapratīsi..