liec skanēt Amēlijai un visas sajūtas apgriežas.
[tas noteikti bija vajadzīgs. arī šodien.]
bezgalības sajūta mani vairs neatstāj ne uz mirkli. un vai tam vispār var būt kāds izskaidrojums? varbūt tas, ka beidzot, pēkšņi ir sākusies mana vasara. jo kāds, nejauši satiktais, man to iečukstēja- "skaties..". un es skatījos. redzēju krāsas, iespaidus kā lietas, cilvēku satrauktās sirdis, pat domas un sajūtas. brīžiem trūka elpas, bet tas neliedza acis atstāt vaļā. un tad es sajutos kaila. bez drēbēm, bez miesas, bez ķermeniskā, griežoties gaisā ar izplestu dvēseli- atstājot virpuli aiz sevis, un daudz jautājumu ar pievienotajām atbildēm. arī vienu no cerīgajiem- tad jau kādreiz[?].. atbildes vietā ar nopūtu- varbūt[.].
man tika sniegtas atbildes, kuras biju gaidījusi gandrīz gadu. varbūt pat mazlietiņ vairāk par gadu. jau no tā pirmā brīža, kad es apjautu, kas ir pasaule. tas bija tad, kad es sāku dzīvot. un ne mirkli ātrāk vai vēlāk.

tomēr palika viens neatbildētais- vai tas sekos arī visas atlikušās dzīves?

**
nemāku mīlēt vienīgi. mīlēt māku vispārīgi. un viegli.