es varētu nobradāt to, netīro un nošmulēto, šauro celiņu pa kuru sen neesmu nevienu soli spērusi un tas tikai dēļ tām iekšām, kas saveļas kamolā pieprasot ainis- košas un sarkanas. bezgala sarkanas un smeldzošas.
gribas griezīgus, spīdošus metāla asmeņus un asas akmeņu lauskas. šķembas un skabargas. upes gultnē esošos, slidenos, ar gļotām apaugušos, mānīgos akmeņus.
un tās acis no katras pakrūmes, tādas zagšus un viltīgi dzeltenās, uzbrukt gribošās. ar zvēra nagiem. zvēra ķetnām. zem alām. zem aukstām smiltīm un ledainiem ūdeņiem.
un ne dzīvei man sūtīt skrambu. ne arī es pretī. nē, jo nebūtu godīgi.
un mana veiksme vienmēr te pat- pāri plecam.