viss tikai sākas..

31.7.06 02:02 - saulei arī mēdz būt vasaras raibumi..

par lielu sajukums. pārāk daudz puķainu brunču, izpūrušu matu pinku, roku un lūgumu. arī omulība brīžiem sāk likties parāk kaitinoša. īpaši, ja tā sāk palikt kā pieradums. un sajūta, ka esi bērns, kam vajag visu un uzreiz- nepzūd. tikai kad sāc to apjēgt, sāc pats sev šķebināt, jo vecs..

"nekas, nekas, gan jau arī man pienāks labāki laiki.." .. viņa nopūtās un atmeta pāri pierei oranžu matu ērkuli..

• šeit

16.7.06 14:38

                                             

viņš atnāk, pastāv un aiziet. nekad neko nepasaka. tikai ieskatās acīs un pagriežoties attālinās. brīžiem tas vairs neliekas smieklīgi. brīžiem tas izjauc visu. tad ir jāskrien pakaļ, jādzenas, jāizseko, lai redzētu, kur mīt viss, kurš nekad neko nepasaka. bet tas nekad nebūs lemts. viņu nav iespējams noķert. viņam nekur nav galapunkta. viņš neapstājas. nekad. un nekur.
viņš ievieš bailes- pamazām un lēni. bailes sāk pārvērsties apātijā un apkārtnes neizprašanā. gribot, negribot viss pamazām pārvēršas lielā nekomfortablā stāvoklī. tā tam jābūt, jo neizsmeļamā dzīšanās viņam pakaļ un nedabīgā interese par viņu, ar laiku atņem visus spēkus. tas viss, tā māk ieēsties smadzenēs un domās, ka pat vienam pašam ar sevi esot, viegli iesākas dialogs ar viņu, respektīvi- ar viņa neesošo būtību. bet viņš nekad neko nepasaka,  neizrāda emocijas, pat tad ja arī viņu ierauga dzīvē, kā īstu personību.
es viņu redzu tikai tad, kad es gribu ieraudzīt. dažreiz es sev mēģinu iegalvot, ka viņš tāds nemaz neeksistē. citiem arī viņš mēdz būt, tāpēc atrodas arī tādi, kuri paši grib viņu ieraudzīt. retais apgalvo, ka esot runājis ar viņu- bet tie, retie melš- VIŅŠ ne ar vienu nerunā.. to es zinu skaidri. bet ir vēl viena daļa, kuri vispār nezin par viņa eksistenci. un labi vien ir, lai nezin. viņiem tas nemaz nav jāzin..

• šeit

4.7.06 03:54

satīna pirkstos mani maz pamazām saberž nakts. tā uzrīko skudriņas, savirpina manu ādu un liek kairināt jutekļus, kas mazliet sajaukušies ar prātu. es protams lūdzos, lai tas nebeigtos, bet velti. un pat rīts mani nespēs izjaukt. tas tikai vēl vairāk mani pārkaisīs pār zemi.
un, lai tā būtu par zīmi nevīžām, kas nebauda naktis!

• šeit

22.4.06 22:10

es varētu nobradāt to, netīro un nošmulēto, šauro celiņu pa kuru sen neesmu nevienu soli spērusi un tas tikai dēļ tām iekšām, kas saveļas kamolā pieprasot ainis- košas un sarkanas. bezgala sarkanas un smeldzošas.
gribas griezīgus, spīdošus metāla asmeņus un asas akmeņu lauskas. šķembas un skabargas. upes gultnē esošos, slidenos, ar gļotām apaugušos, mānīgos akmeņus.
un tās acis no katras pakrūmes, tādas zagšus un viltīgi dzeltenās, uzbrukt gribošās. ar zvēra nagiem. zvēra ķetnām. zem alām. zem aukstām smiltīm un ledainiem ūdeņiem.
un ne dzīvei man sūtīt skrambu. ne arī es pretī. nē, jo nebūtu godīgi.
un mana veiksme vienmēr te pat- pāri plecam.

• 2 mirkļa ieķēpājumi
• šeit

17.4.06 22:21

tas var būt gan dēmons, gan eņģelis. no tā nekad nenoslēpies. tas pats vairāk slēpjas un aplelē uz citu jūtām. tur arī viņš dzīvo- naktīs, kad ārā mīt tikai tie, kas nav īpaši rūdīti dienai. tie ķer skarienus un nogalina tos sevī. pārmet pāri pār vēl nesazagtajiem, tikai sev zināmas zīmes un runā citās valodās. tos neizprot. tie tikai spīd ar acīm un laupa vairāk un vairāk. diezin vai kādreiz tiem apniks un pietiks. vienīgi degot, tad tie mirst, bet tas nav tik vienkārši, cik izklausās. un tie nebaidās, jo nav no kā. tikai pārējie no tiem baidās, kad apzinās to būtību. visbeidzot tajos nav nekā slikta, tikai iekāre, mūžīga pievilkšana un skaistums, ja to tā var nosaukt. tie ir paši par sevi, nav atzīmēti un nekur aprakstīti, jo to nav iepējams izdarīt. tiem nav ne savu rūnu, ne hroniku, ne kultūras. tos var tiaki un vienīgi sajust. un tas nekas, ka tie māk rakties dvēslēs un prātos, tāpat tie to nekad neatzīs. tie ir bijuši un būs. nekur nepazudīs, jo neviens nenojauš, kad tie pastāv. un vienīgais, kā tos var atpazīt- skatienā, kuru tie nogalina sevī un pazudina uz bezgalīgiem laikiem.

• 2 mirkļa ieķēpājumi
• šeit

6.4.06 19:25

gribu izpūrt un izdilt tā, lai pašai prieks.
un aiz muguras tad lūkotos tieši tev pretī spogulī, kā nebeidzams solījums- nekur nepazust. pēc kāda laiciņa tu neizturētu un tiktu pie citiem tādiem pašiem fantastiskiem un vēl fantastiskākiem cilvēkiem. tas līdzinātos kādai jaunai dzīvei, jaunam līmenim. un spoguļi tā pat neizzustu kā skatiens un tas vājprāts.

• šeit

6.4.06 02:02

tikai spēlītes, kad pilnmēness ir gandrīz dzīslās.

vakar 00:34

..sajauktu visus iespējamos palagus un visus iespējamos putekļus, kas veci un gadsimtiem jau guļ uz maniem kauliem. tikai tie vēl nelaužas ārā. lauzīsies vēlāk, kad kāds atklās, ka eksistē vārdotāji. kad kāds atklās, ka eksistē pieburšana. kad eksistē ne-laiks, kurš nekādi nav spējīgs pretoties katrai trešajai paaudzei.
es atzīstos. es buru. vēl spēcīgāk un vienkāršāk nekā tu mēdz to iedomāties un spēj sajust. man tas ir iedzimts un vēl dzīvelīgāk. ikdienā tu nekad to nepamanīsi. un to vispār ir pamanījis tikai viens cilvēks, kurš tad mani dedzinās uz sārta.

tāpēc jau man dažreiz bail. [..kas atklāj burvestības un, kas tās novērš, bet neizmanto pretim, tas stiprāks..]

bet jums? es esmu tikai kārtējais cibietis, kuru kādreiz kāds cilvēku bariņš nosaucis par Kaifinju..

// tāds emocionāls sakāpums galvā bija

• šeit

31.3.06 18:56

kā paspējām noilgoties viens no otra. nespēju rast prieku vārdos, ka tu esi dzīvs! atkal atlabis un atkal dzīvs! un es tev tā gribēju čukstēt par visu ausī, tā gribēju, ka nu vairs neko nevaru pačukstēt kā pēc senas neredzēšanās. un tad tās visas sajūtas, kas pēdējā laikā, ak, ja tu zinātu! būtu zinājis, ja nebūtu atstiepies! bet nu labi, labi..
kamēr tu biji kaut kur, tikmēr es sajutu vispasaules iedarbību uz mani. tad, kad visi par to saules aptumsumu un pēc tam pēc tā. tad gribēju stāstīt, bet tu biji pārāk kaut kur atstiepies.
un tā, man vēl ir bišku palicis no visām emocijām, ko tev pačukstēt, tā klusi, klusi, kamēr te neviena nav..

• 6 mirkļa ieķēpājumi
• šeit

13.3.06 22:26

viņai noteikti tonakt bija zaļi zaļas acis. pat tumsā varēja redzēt, kā tās mainās uz brūnu, kad viņa sajuta apmierinājumu.

• 4 mirkļa ieķēpājumi
• šeit

12.3.06 17:35 - kad sen vairs neviens neredz..

ārā, tajā aukstajā gaisā bija deju grīda. pa to švīktēja sena gadsimta kupju papēži. uz tās krita smalkie[ar iniciāļiem izrotātie] mutautiņi. dažbrīd tos kāds pacēla. citreiz nevērīgi, citu ar dziļu cieņu, tā, pat paklanoties, atvainojoties par to, ka tas sniedz prieku- pacelt šo sniegbalto auduma gabalu.
un ik pa reizei noputeņoja smalks ass sniegs. vējš jau ar' neatlaidās. kas tad tās kleitas malas plivina un mazliet nevainīgi paceļ gaisā? tā nav straujā giešanās. tas ir vējš!
tas vēl ilgi dzīvo pie tās grīdas. pat tad, kad vairs neviena nav. arī apkopēja. tad vējš ar aso sniegu matos, noguļas uz grīdas un ilgi to glāsta. un grīdai vairs nesāp atstātās švīkas un to patstāvīga beršana, neinteresē stūrī atstāts sasmaržināts iniciālis. nekas, jo to kāds tagad glāsta un mierina.

• šeit