tas var būt gan dēmons, gan eņģelis. no tā nekad nenoslēpies. tas pats vairāk slēpjas un aplelē uz citu jūtām. tur arī viņš dzīvo- naktīs, kad ārā mīt tikai tie, kas nav īpaši rūdīti dienai. tie ķer skarienus un nogalina tos sevī. pārmet pāri pār vēl nesazagtajiem, tikai sev zināmas zīmes un runā citās valodās. tos neizprot. tie tikai spīd ar acīm un laupa vairāk un vairāk. diezin vai kādreiz tiem apniks un pietiks. vienīgi degot, tad tie mirst, bet tas nav tik vienkārši, cik izklausās. un tie nebaidās, jo nav no kā. tikai pārējie no tiem baidās, kad apzinās to būtību. visbeidzot tajos nav nekā slikta, tikai iekāre, mūžīga pievilkšana un skaistums, ja to tā var nosaukt. tie ir paši par sevi, nav atzīmēti un nekur aprakstīti, jo to nav iepējams izdarīt. tiem nav ne savu rūnu, ne hroniku, ne kultūras. tos var tiaki un vienīgi sajust. un tas nekas, ka tie māk rakties dvēslēs un prātos, tāpat tie to nekad neatzīs. tie ir bijuši un būs. nekur nepazudīs, jo neviens nenojauš, kad tie pastāv. un vienīgais, kā tos var atpazīt- skatienā, kuru tie nogalina sevī un pazudina uz bezgalīgiem laikiem.