tikko atskrēju no dīķīša, pie pirtiņas, tur kur tā lielā liepa stāv. netālu no meža un lazdām. kur es vēl pēdējos rudeņus tomēr biju atradusi riekstus. vardes bij otrpus dīķa, manā pusē viņas nenāca. vienreiz jau biju teikusi, lai mani netraucējot. un no tā laika viņas šajā dīķa pusē reti mēdz rādīties, pārsvarā, kad manis šeit nav. agrāk viņas mani nomāca ar savu daudzumu zem liepas, bet tagad še bija miers. varēja mierīgi piepiesties pie koka stumbra, vērot spāres, kuras mani mīlēja un ar kurām bieži mēdzu spēlēties un koķetēt..