01:25
man nav domas: kā justos citi, ja rīt es beigtu eksistēt un cik daudz manis pietrūktu.
es domāju par to, ka tas vienkārši varētu notikt jebkad.
14:39
lokos līdzi visām līnijām, kuras mani skauj. tam visam no malas būtu jāizskatās diezgan labi. varbūt pat vēl labāk. vismaz ikdienišķo cilvēku acīs. nekad es neesmu gribējusi dzīvot tā kā viņi un to arī netaisos darīt. un man vienalga, ka nemāku daudz no tā, ko viņi māk. reiz es tiku modināta, gan jau tikšu vēl.
un man saasinājies jautājums: nezin no kura laika cilvēki sāk domāt par sevi?! nezin kas notiek tāds, kas liek viņiem atgriezties pie sevīm? un vai tiešām tie spēj būt tikai citi cilvēki?
un esmu tāds velns, kādu es sevi mālēju!
15:15
tikko atskrēju no dīķīša, pie pirtiņas, tur kur tā lielā liepa stāv. netālu no meža un lazdām. kur es vēl pēdējos rudeņus tomēr biju atradusi riekstus. vardes bij otrpus dīķa, manā pusē viņas nenāca. vienreiz jau biju teikusi, lai mani netraucējot. un no tā laika viņas šajā dīķa pusē reti mēdz rādīties, pārsvarā, kad manis šeit nav. agrāk viņas mani nomāca ar savu daudzumu zem liepas, bet tagad še bija miers. varēja mierīgi piepiesties pie koka stumbra, vērot spāres, kuras mani mīlēja un ar kurām bieži mēdzu spēlēties un koķetēt..
18:12
lai gan vakardien es teicu, ka vairāk nekad nedomāšu, es maldījos un tomēr padomāju. viss, pietiek man! es vairāk tā nedarīšu kā visu laiku ir sanācis un tā, kā ir gadījies. man nekad nav bijušas tiesības to darīt un tikai tagad es to sapratu. agrāk es neļāvos tam būt saprastam. visu ko man ir teikuši pārāk daudz cilvēku un pārāk daudz vārdu. un nekad es tajos neieklausījos. un arī tagad neklausīšos, lai neatkārtotos.
es pacietīšos tik ilgi cik man būs jāciešas. kaut vai visu dzīvi.
un tās vīzijas, kas bijušas agrāk manas: novēlu tām nepiepildīties! tādas man nevajag!