lokos līdzi visām līnijām, kuras mani skauj. tam visam no malas būtu jāizskatās diezgan labi. varbūt pat vēl labāk. vismaz ikdienišķo cilvēku acīs. nekad es neesmu gribējusi dzīvot tā kā viņi un to arī netaisos darīt. un man vienalga, ka nemāku daudz no tā, ko viņi māk. reiz es tiku modināta, gan jau tikšu vēl.
un man saasinājies jautājums: nezin no kura laika cilvēki sāk domāt par sevi?! nezin kas notiek tāds, kas liek viņiem atgriezties pie sevīm? un vai tiešām tie spēj būt tikai citi cilvēki?

un esmu tāds velns, kādu es sevi mālēju!