njap..... nu, ko lai saka? kaut kāda neapmierinātība ar sevi un apkārtējo... nezzz, īsti kāpēc... ar vien tuvāk brien vasara un iekšās ielieien mazs izmisums - kur lai liekas (kādā sakarā, kur lai liekas - nevar īsti saprast...) ...

man neko nevajag - ne no viena neko es neprasu, nevienam neko nelūdzu, bet kāpēc es tā ceru uz kaut ko un gribu to - kaut ko - sagaidīt? kāpēc mani tas mistiskais - kaut kas grib ievest bezcerībā un sabrukumā.... laikam jau nav piepildījies neviens no maniem sapņiem... varbūt pārāk skumji, bet skarba patiesība - un man ar to ir jāsadzīvo, lai cik tā skarba un plēsīga arī nebūtu... es tikai ceru pagalam nenomocīt sevi ar visādām izdomātām muļķībām un saturēt sevi rokās, ik reizi, kad man sirdī ieduras kaut kas sīks un nepiepildījies...