Garastāvoklis:	determined
Mūzika:	Roxette - Vulnerable

Opā.
Brāļa vārdi vakar ("Celsimies normālajā laikā, ja?") lika aizdomāties. Pavisam drīz, pēc... *skaita* 3 dienām vairs nebūs nekāda normālā vai nenormālā laika, būs vecais, labais "A nu, pankūka, slieniet savas pēcpuses augšā, citādi nokavēsiet!" Bāc, kā negribas. Iepriekšējais gads pagāja ātri, varbūt tāpēc, ka jauna klase, jauki cilvēki, bet, ja godīgi, uz gada beigām sāka jau piegriezties. Tikai nedaudz. Kroni visam uzlika projektu nedēļa (let it burn in Hell!), bet tas jau ir cits stāsts, un par to kādu citu dienu.

Šodiena bija jauka. Tiešām. Satikt labāko draudzeni pēc 3 mēnešu neredzēšanās ir fantastiski, par to pārliecinājos. Varbūt tāpēc būs vērts iet uz skolu - starpbrīžu sarunas par to, ko nu kura raksta, ko izlasījusi, ar ko apsēsta (apsēstības ir raksturīgas mums abām). Apgalvoja, ka būšot vampīrstāsts. Tas nozīmē, ka neesmu vienīgā! *does the happy dance* Tikai man visupirms jāpabeidz iesāktais. Un, ja reiz sāku par to...

Pūķa Dziesma ir gandrīz pabeigta, palikušas divas nodaļas un epilogs. Bija paredzētas trīs, bet izlēmu apcirpt beigas, lai nesanāk nevajadzīgi vilkt garumā. Un lai man neniezētu nagi uzrakstīt kārtējo sirdi plosošo raudamgabalu, kādus pēdējā laikā ražoju kā mašīna. Sazin, kas man uznācis... *gudro* Gribas pabeigt pēc iespējas ātrāk, bet parasti vakaros, kad ir brīvs brītiņš, roka neceļas neko rakstīt. Tā es līdz Ziemassvētkiem vilkšu... Nē. Līdz 15.septembrim. Ne dienu ilgāk. Kaut nu varoņi būtu tikpat apņēmīgi...