un tagad citā pasaules malā..cits cilvēks atrada kaut kādu lapiņu, kas  iespējams bija noplīsusi tai pirms 10 gadiem rakstītajai.

"meitene ar skumji zili zaļi kā tirkīzs acīm uzreiz saprata, ka priekšnojautas par vētru ir pamatotas. it kā vienmēr to būtu zinājusi, it kā ar to būtu jau piedzimusi. it kā to zinātu jau viņas vecmamma un vecvecmamma. tas bija tik skaidrs. viņa apsēdās blakus Mārim, kurš turpināja tēlot, ka lasa grāmatu, kaut vētra sirdī pieņēmās spēkā. Māris kā sastindzis skatījās lapās un redzēja tikai dažus vārdus- tas notika, tas notika, tas notika, tas notiek tagad..

Māris kā sastindzis lūkojās grāmatas atvērumā, tomēr ar acu kaktiņiem vērās meitenē. meitene klusi smaidīja. novilka kurpes. nolika starp viņiem. divas basas pēdas, kas gatavas turpmàk tikai tā tipināt pa zemes virsu. divas nu vairs nevienam nepiederošas kedas..

Māris nevarèja saskatīt meitenes acis, redzēja tikai viņas kluso smaidu lūpas kaktiņos. ko saka acis? ko redz acis? ko stāsta zili zaļais tirkīza dziļums?!?  Māris zināja, ko tās saka. it kā to būtu zinājis visu dzīvi. it kā ar to jau būtu piedzimis. it kā to jau būtu zinājusi viņa vecmamma un vecvecmamma.

tikai viegli pacelt roku un pieskarties, pavērt pār acīm krītošos matus.. tikai viena maza kustība, viegla kā tauriņa spārna vēziens.. tik maz bet tik daudz..

nespējot pakustēties it nemaz, Māris paskatījās uz ūdeni. tajā viņš ieraudzîja skumjas, ko pirms mirkļa bija redzējis meitenes acīs. brīvi peldam. nevienam nepiederošas.

pasaule ir skaista. "