pārpublicēšu īsu, ne tik ļoti pasenu stāstu no Ņukša. daru tā, jo vajag. tas no sērijas "izdomāti stāsti par neizdomātiem cilvēkiem" -

"Pie dīķa jau krietnu laiku sēž meitene, kas domīgi noraugās kā ūdens veido maģiskus apļus, kad tajā iemet mazmazītiņus akmens gabaliņus. Izskatās, ka viņa varētu tur sēdēt mūžīgi. It kā gribēdama likt spēcīgajām emocijām, kas viņā mājo, pārvērsties šajos akmeņos, bet pašai pārvērsties par šiem apļiem, kuru šīs emocijas visu laiku apmētā. Un apmētās tik ilgi, kamēr beigsies ar ko..
Interesanti, kas noticis ar viņu, nodomāja Māris, kas tik pat ilgi ir sēdējis uz tālākā parka soliņa un lasījis grāmatu, ik pa laikam paveroties uz meitenes stāvu. Viņš bieži nāk uz šo parku, lai vērotu cilvēkus. Grāmatas līdzņemšana kalpo tikai kā pašapmāns, ne nu viņš to lasa, ne nu kā. Jo uzrodoties pirmajiem garāmgājējiem, tā automātiski paliek rokās dziļā aizmirstībā nepāršķirta. Kā ierocis pie kā pieturēties cilvēku izzināšanas eksperimentos.
Cilvēki. Viņam patīk skatīties kā tie plūst savā ikdienas ritmā steidzīgiem, gurdiem vai ņipriem soļiem. Katrs cilvēks, kas paiet viņam garām, nepacēlis galvu un neieskatoties viņam acīs, rada tādu kā savstarpēji neizteiktu noslēpumu - mēs būsim tikušies, bet mēs iespējams to nekad neatcerēsimies, jo acis vienam no mums ir bijušas nodurtas, bet otram acumirkļa spēks gaist ātri. Taču mēs nekad vairs nebūsim svešinieki.
Meitene pēkšņi piecēlās kājās. Norausa no svārku aizmugures pielipušos zāles stiebrus un vēlreiz veltīja dziļdomīgu skatienu ūdensvirsmai, kas viļnojās ar paklausīga zīda kustībām rāmos vilnīšos, līdz uzradās pāris ūdensmērītāji. Māris uzmanīgi vēroja ik katru viņas kustību, līdz meitene pagriezās un virzījās pa taciņu vientuļā grāmatas lasītāja virzienā. Ejot garām Mārim, viņa pacēla nolaisto galvu un ieskatījās puiša acīs. Viņas acis bija skumji zili zaļas kā tirkīzs. Divi skaisti, skumji tirkīzi, kas sekundes simdaļas padarīja par pirmsvētras lagūnu. Puisī kaut kas pātrūka.
19.06.08. "