Neliekas pareizi, ka ar kristiešiem dažkārt mēdz saprast vienu grupu. Tā nav. Luterāņiem ir konservatīvais un liberālais spārns (Baznīca pasaulē). Tagad arī baptistiem Latvijā ir liberāla draudza "Patvērums", škiet, ka sanāk Mozaīkas telpās, lai gan varu kļūdīties. Un arī katoļiem ir savs liberālais, progresīvais spārns, tikai ne Latvijā, Latvijā nav. Patiesībā jau katolicisms visu laiku cenšas iet līdzi laikam. II Vatikāna koncils nebija nekāda revolūcija, pārmaiņas teoloģijas vidē un ticīgo vidū bija gatavojušās jau vismaz 100 gadus pirms tā. Un VCII ceļš patiesība ir mainstream ceļš un tāds tas būtu palicis, ja vien ap tūkstošgades miju nesāktos nekonservatīvās kustības. Jā, JPII lietas bremzēja, jā LGBT un seksualitātes jautājum netika risināti, bet šie sakrājušies jautājumi izgaismojas Franča pontifikātā un tautas kustībās, piem., Vācijas sinodālā ceļā.

Frančiem ir La Croix avīzē un tai ir La Croix International angļu izdevums, protams, arī web versija. Tas ir piemērs iekļaujošam, moderna katolicismam. Piem., pēdējās dienās bija par Vācijas bīskapu ad limina vīzīti Romā un visiem tiem paziņojumiem par Vācijas sinodālo ceļu, kurā seksualitātes jautājumus tiek aicināts pārskatīt. Tāpat ir par Beļģijas bīskapu geju pāru svētīšanas ritu, ir arī bilde, kurā katoļu baznīcā priesteris (ar visu stolu) svēta divus vīriešus. Protams, ir laipošana. Bet katoļu baznīcā noteiktās teologu aprindās (pulcējas ap Concilium žurnālu) ir izpratne par LGBT.

Kas būs tālāk?

Anglikāņu baznīcas piemērs iezīmē ainu un tā nav īpaši jauka. No vienas puses dažas Anglijas daļas (Velsa) un Amerikas Episkopālā baznīca pieļauj viendzimuma laulības, bet ar atrunu, ka tas ir draudžu un mācītāju ziņā - viņi var lokāli tās akceptēt, bet var arī neakceptēt. Iekļaujošās draudzes ir īpaša vērtība. Anglikāņu kopiena ir par iekļaušanu un tas nozīmē arī mazāku Kenterberijas arhibīskapa varu un lielāku sacīšanu provincēm. Bet, izrādās, ka Āfrikas un Āzijas provinces patiesībā ir konservatīvas un tātad rasu un nabadzīgāku cilvēku iekļaušana lemšanas procesos noved pie LGBT izgrūšanas. Šīs vasaras Lambetas konferencē (notiek ik pa kādiem 10 gadiem, sava veida Anglikāņu koncili) LGBT jautājums tieši Āfrikas un Āzijas provinču dēļ tā arī palika saspringts un savulaik izteiktais kopiengas LGBT noraidījums netika atcelts.

Šis laikam arī iezīmē risksu Franča universālajai Sinodei par Sinodei. No vienas puses liekas - padarīsim Katoļu baznīcu mazak klerikālu, atvērsim lēmumu iznešanu ne-klēram un tas varētu atjaunot un modernizēt Baznīcu. No otras puses - tas nozīmē, ka liberālie Eiropas katoli (ar Luksemburgas kardinālu Hollerihu priekšgalā - arī viņš aicina atjunināt seksualitātes mācību, iekļaut gejus) paliek mazākumā Āfrikas, Āzijas un daļēji arī ASV konservatīvo katoļu priekšā un te nu mēs esam atpakaļ ne tikai pie JPII, bet vēl senākos laikos.

=====

Un vēl viens novērojums. Rietumeiropas baznīcas vienmēr ir bijušas intelektuāļu kustības. Latvijā okupācijas laikā teoloģiskā intelekta kustība pārtrūka. Ietekmīgi katoļu baznīcas cilvēki Latvijā (t.sk. Stankevičs, Irbe, Druka, utml.) atklātākos brīžos ir atzinušies, ka viņus pie ticības ir atvilkuši staretsu tipa cilvēki - kaut kādi lauku ļaudis, bez teoloģiskās (un pat bez cita veida) izglītības, bez monasticisma tradīcijas, vienkārši kaut kādi lauku gudrie vai svētie vai sazin kas. Un pats ceļš pie ticības šiem ietekmīgajiem ir bijis šādu emocionālu tikšanos dēļ, un tas veidojis arī viņu ticības izpratni. Tad jau prātam, teoloģijai vietas nav.