Šīs nedēļas Economist fantastisks raksts par stārtapu-brīvprātīgo-valsts šūnu sistēmu, kas izgudro, ražo un palaiž dronus. Jātiek garām pirmajiem 60km ap Krievijas robežu, dziļāk radaru un pretgaisa aizsardzība niecīga, var izvērsties. Droniem jābūt daudz, tad pretgaisa sistēmas uz visiem nespēj reağēt un kāds procents tiek dziļāk.

Krievija gan arī sākusi ražot dronus un en masse ar savu centralizēto sistēmu.

Manā skatījumā droni ir OK, bet vēl vajag robotsuņus in minihumanoīdus, kas izsit kodolieročus.

Dronu algoritmi gan ātri izplatās un ir replicējami, līdz ar to karš pārtop par intelektuālu sacensību. Un tas ir ko vērts.

Vēl vairāk būtu vērts, ja šos intelekta un tehnoloğiju resursus abas puses būtu ieguldījušas dzīves kvalitātē un labklājība. Tad vienkārši kara nebūtu. Kari jau ceļas ko ekspluatācijas un nabadzības radītās neapmierinātības, ja sabiedrība nejūt racionālus ceļus uz priekšu.

Ir arī kārtējais Economist raksta par Ukrainas vīriešiem, kas nevēlas karot, bet kurus Ukrainas valdība ar varu spiež gan nogalināt citus cilvēkus, gan bieži vien mirt pašiem. Runā, ka Ukrainas esošā valdība grib sarīkot fiksās ārkārtas vēlēšanas šoruden, lai pagarinātu mandātu, kamėr ukraiņi vēl piecieš bezkompromisa stratēğiju. BBC par to arī rakstīja. Nezinu, ko par to raksta LV.