Pa ilgiem laikiem beidzot biju kino un noskatījos Konklāvu. Lasu arī grāmatu un tajā biju ticis līdz pirmās balsošanas dienas beigām.

Lielais skats. Viduslaikos disputi par universālijām bija centrālā filosofijas tēma. Vai idejas (koncepti) ir dotas (piem., Dieva radīšanas plānā) - reālistu skats (Aristotelis, dominikāņi), vai arī idejas rodas līdz ar vārdiem, kuras valodīgi prasmīgas būtnes pieškir saviem vērojumiem - nominālistu skats (Platons, franciskāņi; bet piesardzību, jo A.I. ir franciskāņu terciāriete, bet viņa ir stingri Aristoteļa-Toma-reālistu pusē). Tam ir arī ētiskas sekas - vai būtnei ir jādzīvo tā, kā to prasa ideja, pēc kuras līdzības būtne ir radīta? Un vai nevar rasties jaunas būtnes līdz ar jaunu ideju (kā to rāda Wolfrāma universu attīstība)?

Mūsdienās šis disputs turpinās, un kā jebkura pietiekoši formāla lieta, tas ir reducējies uz piemēru un kontrpiemēru izpēti. Un, visinteresantākie gadījumi, kas arī uzrunā vispersoniskāk, ir 6. baušļa matērijas piemēri. Tāpēc galīgi nav nekas slikts vai prasts tas, ka mūsdienu sabiedrība satraucas vairāk par gejiem un transpersonām, nekā par eņģeļiem un grifiem. Diskusija tomēr ir par to pašu.

Arī MI ir šī diskusijas turpinājums - vai izmantojam pārraudzītu mašīnmācīšanu ar predefinētiem konceptiem, vai arī konceptiem ļaujam atklāties pašpārraudzītā mašīnmācīšanā.

Un filmas ideja tad bija arī par to: godīgs, ticīgs cilvēks, kas piedzimis "nepareizā" ādā un grauj iepriekšnoteiktu ideju robežas, labticīgi seko mācībai un tiek pieņemts gan no "gaišo spēku puses", gan no tautas puses (pēdējā aina, kurā dekāns dzird pūļa sajūsmu).

Cik šis stāsts ir ticams un vērtīgs? Aspekti ir:

1) filma parādīja konservatīvo un liberāļu pretnostatījumu un tāds patiešām ir. Piem. Rynne grāmatā par II Vatikāna koncilu tās cīņas ir minētas vai par katru koncila dokumentu. Par latīņu valodu vs. tautas valodu un par tradicionālo liturģiju vs atvērtību. Par centrālo pāvesta varu vs. bīskapu tiesībām (kuras liberāļiem ir svarīgas, lai varētu savus jautājumus virzīt vismaz lokāli). Par vienīgo patiesību un pestīšanu vs. pestīšanu caur citu ticību ceļu (jā, jā, tas patiešām ir pieļauts!). Un tad - pēc šīm lielajām lietām - diskusijas var piezemēties arī 6. baušļa konkrētībā.

2) Tomēr Baznīcas dalījums konservatīvos/liberāļos un laicīgās pasaules dalījums ir ārkārtīgi atškirīgs. Baznīca ir ārkārtīgi humāna un ir par nabadzīgo, darba cilvēku, migrantu, minoritāšu aizstāvību un to atbalsta gan liberāli, gan konservatīvi pāvesti. Piem., Caritas in Veritate tapa tieši Benedikta XVI laikā. Un tāpāt sociālās enciklikas pirms viņa, par kurām Mežvinskis tagad tik daudz raksta. Protams, Baznīcā ir izņēmumi un samērā lielas konservatīvo grupas ir par nežēlīgu brīvo tirgu, par zelta standartu, sociālo sistēmu izbeigšanu, utt. Laicīga pasaulē liberāļi parasti par BLM=(ALM-sociāli_ekonomiskās_tiesības) un mūsdienu konservatīvo-populistu koalīcija tomēr virzās uz ALM, kas ietver sevī arī strādājošo sociālos jautājumus. Redzēs gan, kas no tā sanāks.

Tāpēc, ja wokes gribētu identificēties ar filmas liberāļiem, tad to darīt var, bet īsti patiesi tas nebūtu, jo wokes tomēr ir nežēlīgas biznesu kalpones, kas būtībā ir par ekspluatāciju ignorējot darba cilvēku sociāli-ekonomiskos jautājumus. Piemēram, cik daudz wokes aizstāv Globālos Dienvidus. Necik! Nu re!

3) Filma nebija īsti godīga, jo visādus pārkāpumus atrada tikai un vienīgi konservatīvo pusē, bet liberāļi bija gaiši kā eņģeļi. Bet, škiet, tas tomēr arī atbilst realitātei. Bet varbūt tādai realitātei, kurā liberāļi šad un tad nododas panteistiskām mistērijām un nemaz nesajūt tās kā grēku, jo sirdī un savos spriesumos tās arī neuzskata par grēku. Grāmatā gan dekāns Lomelli bija parādīts kā caurcaurēm škīsts cilvēks.

4) Filmas un grāmatas stāsts ir vairāk izklaidējošs un mazāk literārs pētījums garu dzīvē. Filma un grāmata liberāļu un konservatīvo pozīcijas rāda kā akmenī iecirstas un nemainīgas. Dzīvē droši vien katram ir savas ceļš un dzīves gudrība, kas viņu ir novedusi vienā vai otrā nometnē un ne vienmēr šī piederība ir skaidra, nemainīga, izsāpēti pabeigta un bez šaubām. Un tieši šīs nianses laikam ir tās, kas rada literatūru. Bet arī bez šīm augstakām matērijām, grāmat ir ļoti labs stāsts. Daudz trāpīgu novērojumu, cilvēcisku, tēlus bagātinošu detaļu, daudz emociju, domu, izlemšanu.

5) Grāmatu lasot var iedomās izstaigāt reālo Vatikānu (precīzāk, tā Austrumu malu), redzēt, ka kardināli patiešām tērpjas "scarlet" krāsā un nevis tumšākos toņos (kā filmā). Arī kāpnes un plafoni no citām laicīgajām pilīm filmas ainās bija zināmā mērā traucējoši. Vatikāna reālijas ir tik būtiski ieaustas vēsturē, ka aizstāt tās īsti nevar.

Vai šāds stāsts varētu patiešām dzīvē notikt? Man liekas, ka varēu. Tikai filma laikam finālu parādīja kā nebinaritātes uzvaru. Bet reālā dzīvē Baznīcā Inocenta ievēlēšana būtu karitātes un žēlsirdības uzvara un tam gandrīz vai nebūtu nekādas nozīmes, ka to īsteno nebināra persona. Un šādas fināla pavērsiens būtu nepatīkams un nederīgs gan wokēm, gan arī Oskaru kūrētājiem. Un (lasījis neesmu) to droši vien izlaistu arī īstie recenzenti no saviem sacerējumiem.

Kopumā man filma nepatika un arī pati fabula ne visai. Daudz interesantāk būtu bijis skatīties stāstu, kurš nav centrēts ap nebināritātes jautājumu. Vairāk par teoloģiskām tēmām. Tieši tāpēc "Jaunais pāvests", "Divi pāvesti" vai arī jebkura Netflix šausmene ar katoļu eksorcistu dalību ir krietni interesantākā. Lai gan, jāatzīst, ja filmā būtu nevis nebināra persona, bet SAS vīrietis, tad tā man patiktu.

---
Citās ziņās. Kreisie esot satraukušies, ka Amazon Bezos no Washington Post esot izmetis jebkuru brīvā tirgus un personisko brīvību kritiku. Vai brīvais tirgus ir labs? Uz šo var meklēt jautājumu zinātnes taisīšanas kontekstā.

Bezos prāt (kā es to iedomējos) - publiskai zinātnei ir jābūt minimālai un tās augļiem ir jābūt visiem pieejamiem. Īstā zinātne lai top uzņēmumu R&D laboratorijās un šī zinātne ir vai nu slepena (kā Tesla vai daļēji Amazon) vai arī izpausta tikai caur gataviem patentiem un to pavadošiem rakstiem.

Man šis kaut kā nepatīk. Man liekas, ka tieši fundamentālā zinātne ir visgrūtākā, prasa visvairāk jaunas domāšanas un tieši tā ir vismazāk atalgota. Man tas neliekas godīgi. Bet brīvā tirgus pieeja saka, ka tas esot OK.