Vakar atkal bija izdevība (nācās) klausīties latviešu mūziku. Vienkārši vieta un laiks mīļi un ērti. Un atkal centos saprast to atškirību, kas ir starp Rietumu un latviešu (vai vispār Austrumu, t.sk. slāvu plašās sirds) mākslām. Kaut vai Zalītes epi. Kaut vai "ūdentiņis, akmentiņis, tie dzīvoja Saules mūžu". Un vakar arī - vietējo dzejnieku un komponistu darbi ir par lielām lietam, bet trimdas - par sevi, par cilvēkiem.

Neesmu atklājis, kāpēc tas tā ir. Bet viena hipotēze - šejienes un Austrumu kultūrā ir izpalikusi eksaktā doma kā kultūras sastāvdaļa, kā veids kā meklēt un atrast un arī pieņemt atbildes noteiktu lietu sfērā. Nu Rietumu kultūras pamatā taču ir gan Pitagors, gan Tits Lukrēcijs Kārs, tie vienmēr ir bijuši zināmi. Latviešiem tas laikam tikai ar Stenderu sākās? Ja šīs sastāvdaļas nav, tad doma iet caur sirdi un tur tie ceļi ir visādi. Un, protams, kari, kuriem nebija iespējams stāties pretī. Bet vajadzēja. Ar kariem ir tā - ir jākaļ ieroči un jākaro. Un nevis dziesmas jādzied. Tāpat kā sportā - enerģijai ir jāplūst caur muskuļiem un nevis pa kaut kādiem motivācijas ceļiem smadzenēs. Nu nē, latviesi jau arī saņemas un sāk rakstīt silti un personiski. Žolude un tagad arī Zinta Sila "Apvārsnis". Būs jau labi.

Tāpēc, joporjām izbaudu pagājušās Melnās Piektdienas medici.tv abonementa pirkumu. Kaut vai šis Malandēna balets https://www.youtube.com/watch?v=Ye2IOdUWl0w Un protams, neaprakstāma cita bagātība.

---

Ir notikusi Demosa un pelēkā portāla škelšanās - par nacionālisma izpratnes līniju? Etniskais (asiņu), vietas (dzimtenes) vai vērību & kultūras (pašpieņemtais) nacionālisms? Pelēkie ir par pirmo un bez kompromisiem. Demos ir par otro (varbūt arī trešo). Manuprāt, pirmkārt, šis jautājums nav tikai melns vai balts. Pelēkie parasti būvē dihotomijas, bet viņu iezīmētais ceļš ir jānoraida kategoriski, viņu rāmēšana ir veids, ka viņi cenšas negodīgi panākt savu. Otrkārt, patiess nacionālisms ir ļoti OK, jo tā ir gandrīz pati pilnīgākā solidaritātes forma, brālība. Tikai atseviškas globalās reliģijas bar būt par vēl lielāku un visaptverošāku solidaritāti.

Bet realitātē nacionālisms nekad nav strādājis. Nu paskatāmies kaut vai Bangladešu. Tu, cilvēk, centies noticēt savai valstij vai tautai (un varbūt pat sāc vairoties), bet tās elites darboņiem patiesībā ir vienalga, vai tu gribi darīt ko jēdzīgu, patiesi labi. Viņiem ir svarīgas cilvēku masas, kuras nolikt tekstīliju fabrikās pie šujmašīnām un locīšanas. Un viņi darīs pilnīgi visu - sākot ar bērnu pabalstiem, skolas kārtību un beidzot ar nodokliem un regulējumiem, lai katrs cilvēks nonāktu viņu fabrikās. Un katrs šāņus (augšup?) aizgājis cilvēks cērt nost peļņu. Tas pats jau arī šeit - vai nu ej uz būvniekiem, vai ej uz fabrikām (tomēr ir gana daudz, kuriem vajag Eiropas zīmogu) vai pie lauku lielsaimniekiem vai uz biznesa pakalpojumu jomu (un tur ir visādi, arī kāršu dalīšana online, utt).

Nacionālisms ir jēgpilns tad, ja tā ir solidāra kustība virzībai uz tehnoloģisko varenību un valsts bagātību un labumu visiem. Bet nekad tas nenotiek. Nezinu nevienu piemēru... ?? Tāpēc arī neticu, ka Latvijā šis notiks.