Krikumiņi
Interesants skats What's Next Geitsa seriālā - sērijā par Geitsa VC fondu, kas investē zaļajā transformācijā. Pirmkārt teiciens - ja problēma ir tik liela kā "Mother Nature", tad risinājumam jābūt tikpat lielā mērogā un vienīgais tāds ir "Father Greed". Stāsta vienā līnijā Geitss bija sapulcinājis klimata aktīvistus jauniešus un ar viņiem sarunājās. Pēc tam Geitss atzinās, ka jaunieši ir pārāk lieli pesimisti un netic risinājumiem. Skaļi viņš to neteica, bet laikam doma ir: ja tu jelkādi gribi palīdzēt klimatam, tad kļūsti bagāts un investē zaļā transformācijā. Dari kaut ko. Protams, ka varbūt publiskās attiecības ir vajadzīgas. Un varbūt no klimata influencēšanas ir kāds labums. Bet tad zini - ja esi investors, tad vari izvēlēties investēt tur, kur ir vislielākā jēga. Ja esi apmaksāts klimata influenceris, tad droši vien tevi pirks tieši tas, kas jēgu demonstrēt un sasniegt nevar. Un tad nu tas ir jautājums par tavas dzīves jēgu. Un vai varēsi acis pacelt mīļotā cilvēka un bērnu priekšā.

---
Bros ir laba filma, bet atkal tā ticība, ka cieša patikšana un mīlestība var būt. Bet labi, ka kopiena par to sāk domāt.

---
Garūtas ērģēļmeditācijā ir treļļi un ērģelniekam ir liels risks, kas tie var skanēt kā iejaucies mobilā zvans. Bet tas var būt arī avots interpretācijām. Piem., var taču būt zvans no debesīm?

---
Lasu grāmatu par vienu dāmu, kas apraksta savas grupas veidošanu, dzīvi utt. Un tad viņa stāsta, ka rakstījusi reklāmas tekstus. Beigās jau neesot sanācis. Nu kas par to. Bet attieksme pret ideāliem (vai to trūkumu) ir apliecināta.

---
Dažreiz liekas, ka matemātikā vai teorētiskā fizikā ir grūtas nodaļas un tad varētu būt iemesls justies kā varonim vai kā upurim. Tā var likties, ja paskaties provinces "akadēmijas" personības, kas ir skaidri novilkušas robežas, arpus kurām nekādus izaicinājumus nepieņems. Tas varētu norādīt gan to, ka šie jautājumu var būt ekstrā grūti un ka tos tomēr risinot tev ir tiesības justies kā upurim. Bet laikam jau tā nav. Lasot pareizās lietas pareizā laikā viss slīd uz priekšu un tad tas ir jautājums nevis par grūtībām, bet par laika pārvaladību un to, vai vēlies ieguldīt prasmēs, lai būtu spēcīgākie kognitīvie instrumenti, ar kuriem var risināt smagākās problēmas tajā līmenī, ko tās paģēr. Jāsaprot, ka šīs personības tomēr ir īpaši izlasītas. Piem., šis nedēļas The Economist rakstā par MI ietekmi uz programmēšanu, citēta ASV statistika, ka izstrādātājs saņemot vairāk kā kodolinžeieris. Varbūt jā, varbūt nē. Bet provincē šie resursu jautājumi ir ļoti, ļoti saškobījuši to, kādi cilvēki ir nonākusi "akadēmijā". Tātad - ja strādā pie toposu teorijas, tad nečinksti, tie talanti, kas strādā biznesā to atrisinātu viens un divi.

---
Šonedēļ bija Demosa sesija. Jāgaida video, lai paskatītos, ko tur runāja. Prelūdijas un atsauksmes soctīklos liecina par lielu gaušanos. Un viņi lamā kariņus un siliņas ārā no lupatām. Bet tas, ko Demos nekad nav gribējis saprast ir - Latvija ir tāda, kāda tā ir ne jau tāpēc, ka šeit premjerē kariņi un siliņas. Nē. Tā ir tāda tāpēc, ka šeit ir būvnieku un primitīvo biznesu lobijs. Tajā pašā Demosā Rungainis jau ļoti labi pateica - privatizācija, 90. gadi radīja kapitālistu slāni, kuriem ir svarīga stabila, paredzama naudas plūsma un viņi nevar iedomāties risku uzņemšanos un inovācijas. Lietas mainās, bet lēni. Vieglāk jaunam cilvēkam ir izsisties ārzemēs, iet stabilu profesionāļa ceļu jau gatavās kompānijās, nekā cīnīties, lai kaut ko tādu uzbūvētu šeit no nulles (vai pat handikapa). Un tieši šis būvnieku un primītīvo biznesu lobijs (un planktons ap to - tur diezgan daudziem atrodas vieta) nosaka politikas, mediju dienaskārtību, arī izglītības virzību tā, lai apkalpotu šos biznesus.

Varētu likties, ka Demosam vajadzētu priecāties par šādiem lobijiem - jo tas ir laissez faire, individuālisma (šaurais ego un sava ģimene) triumfs. Bet konservatīvie ir apmulsuši. Gan emocionāli viņiem nepatīk tas, ko viņi redz kā spogulī (seviški, ja paši nav zirgā). Gan arī viņiem jau ticība it kā māca par "kopīgo labumu". Un kad tam piekeras klāt, tad ir visa lāde ar solidaritāti, karitāti, integrālu cilvēka izaugsmi. Un to nu konservatīvie ciest nevar.

Daži no Demosa gaužas, ka 500 cilvēku prasība partijai, ka kandidētu Saeimas vēlēšanās ir augsts slieksnis. Tapat referendumiem. Viņi iedomājas savu (topošo?) partiju, kā varas klubiņu, kas ir ar ļoti striktu ideoloģisko tīrību un varas mehānismiem. Viņiem ir ļoti svarīgi to saglabāt kā ekskluzīvu, mobilu un ļoti aktīvu komandu, kuru nekādi nedrīkst izškīdināt ar tautas balsīm. Tauta drīkst tikai balsto par šādu partiju, bet ne veidot, modificēt. Tā arī nesaprotu, kādēļ viņiem ir 500 cilvēku problēma? Vai tāpēc, ka idejas ir tik nepopulāras un atrautas no tautas interesēm, ka nevar savākt pat 500 cilvēku? Vai arī cilvēki raujas uz viņu topošo partiju, bet viņi grib atlasīt tikai tos kadrus, kad ir patiešām "vērtīgi"? Un tad uztraukums ir nevis par tautas atbalstu, bet par kvalitatīvu kadru trūkumu, lai aizpildītu visas 500 vietas. T.i. kadri ir un ir izcili, bet ne visi 500.

---
Dzīvot provincē ir jāmāk. Lai nesabojātu nākotnes iespējas un ceļus. Viens no likumiem ir būt kritiskam un pastāvīgi pārbaudīt. Vietējo zvaigžņu teātra izrāde par copywriter izmeklēšanu provincē - jā, ievelk, uzrunā, velk pagātne iemācīto augšo. Bet vai tiešām šādi provinces pekstiņi man vajadzīgi? Vanags "Lielajās patiesībās" runā par numinozo un ignāciskām rekolekcijām? OK, bet viņš tiešam ir tāds ignācietis? Un vai viņam ir misticisma un monasticisma mantojuma pieeja?

---
Šeit bija raksts, ka Dievs iznīcina visu skumjo un gurkstošo radību. Patika. Bet, padomājot - kā gan radība var priecāties, ja ir grēks un nepieciešama grēku vaidēšana?

---
Latvijā veidojas MILA - Mākslīga Intelekta Latvijas Asociācija. Viņiem tagad ir sava lapa un arī Riga Comm bija runātāji. Tas ir interesanti. Nav vis IEEE, AAAI, ACM Latvijas grupas (IEEE Latvijas grupa laikam ir mazāk par MI). Arī no zinātnes puses laikam iesaiste maza. Bet ir biznesa. No vienas puses labi, ka lietas notiek. No otras puses viņu lobiju plānā un vispār plānos gandrīz nav nekā no e/acc. Nav arī ideju par atbalstu tiem uzņēmumiem, kas ir skeptiski par scaling hipotēzes visspēcību un piedāvā alternatīvas pieejas. Individuālā biedra maksa ir 50eur mēnesī, protams, ir arī visādi labumi. Viens not tiem varētu būt ikmēneša tikšanās, kas ir iecenota uz 30eur nebiedriem.

---
The Economist šonedēļ arī rakstīja it kā piktantu stāstu, ka Ķīnas iekārtas 75 gadu jubileja esot iezmīga arī ar to, ka tā pārspēj p-režīma pastāvēšanas laiku un ka partijā notiekot filmu skatīšanās un pārdomu sesijas par to, kāpēc p. sabruka. Nesaprotu, kas tur pikants, ja partija domā par to, kā palikt relevanta un lietderīga? Cik esmu Latvijas partijas redzējis, tad neviena nedomā par to, kā būt relevantai un noderīgai.