Latvijas politikā nav pieņemts atbalstīt reālu ekonomikas transformāciju un bagātības audzēšanu Latvijā - visiem.

Latvijas politika vislielākā mērā ir par kultūras jautājumiem un labklājības/ekonomiskie argumenti parādās tikai tādēļ, lai attaisnotu kādus īpašus valsts iepirkumus - piem., Eiropas naudu tērēšanu būvēs (cietumi, valsts iestāžu ēkas, soliņi, utt.). Tad kaut kā tiek kazuistiski izspriests, ka šis nu gan celšot labklājību un tāpēc tādi tēriņi ir jātaisa.

Līdz šim tā varēja dzīvot.

Tagad bagātību trūkums nozīmē nespēju palīdzēt Ukrainai. Skatāmies ASV, Eiropai mutē un gaidām, ka šīs palīdzēs Ukrainai. Ja mums būtu moderna ekonomika, tad Latvija varētu darbināt savus superdatorus, MI, industriālos robotus, ražot un ražot un dedzināt savu ekonomiku līdz baltkvēlei un sūtīt palīdzību Ukrainai. Bez nabagu ļaužu pieraduma skatīties citiem mutē un gaidīt, ka kāds cits ko darīs mūsu vietā.

Zinu, zinu, procentuāli Latvija ir palīdzējusi gandrīz kā neviens. Bet kādus gan procentus nabagais var dot? Atraitnes graši. Dievam ar to pietiek. Ukrainai noteikti nē.

Bet tā ir mūsu, Latvijas tautas, izvēle. Baudām to!