Un lai kā Rietumu komentētāji nelamātos par Ķīnas ekonomikas vadību. Tomēr jāizsaka visdziļākā cieņa. Rietumi ir slaveni ar savu "salīdzinošo priekšrocību" teoriju. Proti, Rietumi esot piemēroti, lai strādātu vadībā, mārketingā, dizainā un (nu jau tikai daļēji) tehnoloģijās, bet Globālie Dienvidie savukārt esot "specīgi" strādāt kobalta un nikeļa raktuvēs. Pēc šīs logikas Ķīnas "salīdzinošā priekšrocība" būtu bijis lētais darbaspēks.

Bet Ķīna nostājās pret šo nolemtību un aizvien veiksmīgāk strādā pie tā, lai parādītu, ka tā var darīt arī labos darbus! Pretēji Rietumnieku teorijām.

Cik liberālās ekonomikas ir pašas spējušas izrauties no "salīdzinošo priekšrocību" diktētās bedres? Man liekas, ka Krievijai 1993.-1999. gadā tā arī palika neizmantotā iespēja. Arī Timošenko Ukraina bija neizmantotā iespēja, kas noteica tālākās turbulences. Arī Gruzijas liberālais periods neradīja veiksmi tik lielam cilvēku skaitam, lai būtu paliekošs. Citiem piemēriem (Japāna, Taivāna, DKoreja) ir cits konkteksts - plašs Rietumu pasaules atbalsts.

Es tomēr ticu, ka arī Rietumos (un arī Globālo Dienvidu augošajās demokrātijās) ir iespējamas arī liberali-demokrātiskas partijas, kas spēj veidot un realizēt izaugsmes politikas. Tikai tas, diemžēl, ir ļoti, ļoti sarežģīti. Veiksmes recepte šajā gadījumā ir tikai viena - brīvības un radošuma apvienošana ar sociālo spēcināšanu, lai izaugsme būtu visaptveroša. Ja šī kombinācija nav, tad panākumi izpaliek.