Tev nekad nevajag iet prom no zinātnes(?) lauciņa.
Tas būtu kā 1967. gada skaitļojamo mašinu (varbūt pat IBM, gadus nezinu), slīpi iegāzt konteinerā, tolaik pilnīgi new wave.

Atceries, Bija tādi pamatīgi, pusvideokasetes izmēra teipi? Neatceros formāta nosaukumu, bet kad es rakstīju disketēs, tas tikai daļēji bija sapnis, uz vienu reizi, kad gāju pie [tirgus] kompja puiša, kaut ko sev ierakstīt disketē. Vairāk es tādas neredzēju. Ietilbība bija kā 2TB tajā laikā pret disketi. Nu, tolaik, tie varētu būt simtiem megabaitu. Kur tādas izmantot pašam. Tikai pajukt no IT, kad es iemīljos kompī, pāris reizes pielaists brīvdienās, vai pie mammas darbā pie x86.

Pasarg Dievs (atvaino, paspruka), kad es uz pusgadu sāku strādāt par darbmācības skolotāju, 18-gadīgs, un tur jaunajā ieinteresētajiem skolotājiem, vien sev diviem, trijiem ierīkotā kabinetā bija 2 x86, un es pavadīju tur viens, visiem prom esot, katru vakaru, līdz pēdējam transportam.
Programmēju Prince of Persia, vienīgo spēli, vēlāk parādījās vēl kādas.

Un tad es nomainīju Northon Commanderā failu nosaukumus, jo attapos, ka tā ir vēl viena alternatīva Persijas princim, jo jau apnika netikt tālāk par vienu konkrētu līmeni. Hīts, ka mani padzina, aizliedza vairs tur iet, jo učuki pusrītu skraidīhja viens otram klāt kā sabojājušies ctulhu "kas noticis ar kompi?", apmēram, Atsitās viens pret otru ar to pašu jautājumu, cilvecīgi noplāta rokas, un acīm skenē grīdu skolas gaitenī, savas datordomas, un vēl visādas iespējamības.

Atnāca pie mani. "Klau.." (apmēram, vai tu pēdējais biji pie kompja?)

Reti ko slēpju, un tāds arī nebija mans nodoms. Es vienkarši papriecājos, un ne īsti biju iedomājies, ka faila nosaukums ko varētu mainīt, un ja tomēr – var atlikt atpakaļ to pašu.

Izrādījās, viņiem nestrādā pele. Atklāju, ka PELE.EXE es pārdēvēju par ZURKA.EXE (vai com)
PARKS.EXE arī taču ir lunaparks, reāla izklaide, ka kompis jāliek gulēt, sākumā klišķinot uz asprātīga faila nosaukuma, pirms izslēgt.