....
Kāpēc man vienaldzīga jūra? Visu mūžu taču esmu pārsimt metru attālumā no tās dīvojusi, un varbūt tikai pāris reizes mūžā man gribējies iet uz turieni pēc dvēseles miera. Vasarā sauļoties - patīk. Bet tāpat vien staigāt - nepatīk. Īstenībā taču tajā jūrā ir tāds miers. Vismaz citi to atrod. Vai vismaz sakās atraduīs esam.
Kā, piemēram, šorīt. Aizvedu suni pastaigāties pa molu. Koši dzeltena saule, jūra spilgti zila (retums!), ļoti mierīga, bet pavisam tuvu krastam, uz pirmā sēkļa, ļoti putaini viļņi. Savadi, vēja nav ne pūsmiņas, bet viļņi ir. Ar prātu apjēdzu, ka tas taču ir tik skaisti, bet... mani tas neaizkustina. Savādi. Laikam vajadzētu atkāpties, lai no tāluma to jūru labāk saskatītu.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: