Pagājušajā ziemā mums ar bērniem bija izveidojusies jauka tradīcija svētdienas vakaros klausīties "Sirdslietu aģentūru". Sākās viss ar to, ka viņi nevarēja saprast, kādēļ es smejos, kad viena esmu virtuvē. Nācās vien atzīties, ko klausos. Nu, un tad šie arī ieintersējās, un tad panesās... skan raidījums, bet kā piedziedājums manas meitas "Nē, nu tas nevar būt... nu tas taču NEVAR būt... nu kā var būt tik stulbi cilvēki..." Atceros, viens vīrišķis varen izjusti stāsīja, ka dzīvo privātmājā kopā ar sievu, kura sākusi dzert, par bērnu nerūpējas utt. Uz jautājumu, cik bērnam gadu, atbilde skanēja - meitai 18. Un cik ilgi sieva dzer? - 15 gadus! būtu smieklīgi, ja nebūtu skumji.