pirmā,bet ne pēdējā
Laikam "Sestdienas"slejas ietekmē, aizdomājos par pirmo mīlestību.Agrāk dzirdēju, ka tā vienmēr ir nelaimīga-it kā nepiekrītu,bet tomēr-bieži vien tā arī notiek.
Nedaudz pacitēšu "Tajā gaitā ir kaut kas, kaut kas..nu tik ārkārtīgi pazīstams, ka acis neviļus samiedzas, lai pēkšņo miklumu apturētu."
Mēs saskatījāmies, apmulsām un man gribējās kļūt pavisam maziņai un neredzamai,tomēr šī nebija situācija,kurā es varētu izlikties,ka Viņu neredzu,jo mūsu acis jau satikās.Tūkstošiem tirpu izgāja caur zarnām,asinsvadiem un sadrebināja pat vispelēkāko šūnu. Kas tālāk?Ko mēs runāsim?Tik liels mulsums..Toreiz,toreiz-tas bija sen,bet liekas,ka atceros vēl tik daudz sīkumu no tā, kas mums bija. Atkalredzēšanās nebija gidīta,to man gribas noglabāt atmiņu lādītē-lai tas viss skaistais guļ, jo tas bija pasakains laiks.
Tagad,kad tas ir beidzies un jūtas arī pagaisušas,tomēr tā sajūta,tā viena mazā sajūta,kas izraisa ķermeņa valšus, tā nezudīs..Pat nezinu,kāpēc tā,bet pirmais vienmēr ir pirmais,un to pirmo,jaa pirmo mīlestību,gribot vai ne-nevar tik vienkārši aizmirst,jo ar to asociējas pārāk daudz.
Slejā D.R. uzdod to pašu jautājumu,ko es:"Kāpēc pirmā mīlestība mūs neatstāj vienaldzīgus pat pēc daudziem, daudziem gadiem?"