"Bosem ir Beta, mammai ir tētis, bet kas ir man?" :) Karlsons! :)

vai sunīts, tur nu paši skatās:)

jā, tā apmēram ir. kaķītis (sunītis) bija īpaši sāpīgi punkti, bērns ir atmetis cerību tikt pie sava kaķīša un sunīša, jo tas būtu diezgan nežēlīgi.

nežēlīgi pret kaķīti un sunīti.

uff, un iedoamjies, kaa to visu butu paskaidrot, ja teva nebutu vispaar, ja maate rautos cauraam naktim, lai tikai samaksaatu reekinus un pasam bernam butu ekzeema

es sadas zeelabas apgriezu saknee ar stastiem par paliativaas aprupes nodaljaam un barenjunamiem. Tiesa, tagad atklajas, ka mazulis esot dzivojis bernibu ar domu "tikai nenokljut barenju namaa"

jā, tā nu gan var bērnu notraumēt uz mūžu
manuprāt, iepazīstināšana ar faktu, ka ir bērni, kas atrodas paliativajā aprūpē vai bērnu namos, ir ļoti īpaša saruna brīdī, kad ir pilnīgi skaidrs, ka bērns ir gatavs kaut ko tādu pieņemt, un nekādā gadījumā nez zem atslēgas - "tu redzi, ka var būt vēl daudz sliktāk!"

nu, vajag noveerteet to, kas ir un izmantot dotaas iespejas, nevis vaimanaat par to, ka valentinai ir 2 masas un tik jautri vai rihardam ir milzigs darzs ar brieziem (reali cilvekiem te ir darzs ar brieziem, nav izdomats)

jā, bet to iemācās pēc divdesmit - un tagad tas tā kā būtu mans pienākums parādīt bērnam, kas ir svarīgi - kādas iespējas bērnam ir. un otrs, ka es jau tāpat jūtos visnotaļ neadekvāta, pat bez bērna, kurš pasaka, ka, hmm, māmul, diezko tev nesanāk -

man liekas, to jaasaak maacities jau no 3 gadu vecuma - kaa konstruktivi izmantot esoso situaciju, lai justos labi. aj, man bija taa, ka es jutos loti neadekvaata, bet kaukaa organizeet jautribu bernam man sanaca pat loti labi, man liekas, tur nav nekada pretruna

A. diezgan forcefully teica, ka no tā, ko viņa esot redzējusi, viņa no tā neko neesot gribējusi redzēt, kas man, protams, likās briesmīgi netaisnīgi, bet tā nu cilvēks jūtās tātad.

kas domats ar to "tas, ko vinja redzejusi" ? varbut jamegina izjautat, ko tad vina grib rezdezt ? mums ar gadijas valkaaties pa parizi ar vakara atskarsmu, ka bernam loti garlaicigi, un tad nakamaa dienaa bijs disnejlenda

viņai jautā un mēs daudz darām to, kas viņai patīk.

patiesībā viņa neko īpašu negrib, baseinu un pizza hut. :) dienas ar velosipēdu nomu un pūķa laišanām un braukšanu kalnos viņai arī nepatīk. bet pie galda nosēdināt varētu un apspriesties, ko viņai gribētos redzēt un darīt -

es izsniedzu 3 variantus, no kuriem var izveleties 1 :-) baseins un pizza hut tak ir forss variants !

to mēs arī parasti darām, un kopā ar kādu draudziņu / draudzeni, jo vairāk par diviem bērniem noganīt baseinā mums nevelk.

laimīgam bērnam nepietiek.

es sliecos vilkt uz virdžīnijas pusi, agnese ir ļ. gudrs meitēns ar labu galvu, varbūt viņai vienk. garlaicīgi. nu un liela, tas nozīmē, ka vairāk jāiesaista plānošanā.

es papildinātu gan, ka aptuveni viss, kas vajadzīgs laimīgai dzīvei _ar izaugsmi_ ir viss, ko minēji, plus pārliecība par sevi/minimāli mazvērtības kompleksi.

bērnam ir taisnība tajā, ka viņš ir diezgan vientuļš. man pašai ir salīdzinoši maza vajadzība pēc cilvēkiem, komunicēšanas, tuvības, tas alkoholiķu bērna sindroms, jo mazāk cilvēku pielaiž sev klāt, jo mazāk viņi var tevi sāpināt. mums ir ļoti daži draugi, es nelabprāt socializējos, mēs reti uzņemam viesus, mums diezgan nav sociālā tīkla - un tas mani diezgan nomāc. negatīvais, mēs vārāmies savā sulā, pozitīvais, ir laiks tam, kas patiešām interesē un no kā nemetas panikas lēkmes.

to nevar organizet ar berna draugiem ? mums taja vecuma bija vislaik tiksanas ar draudzeneem, vedu uz baseinu, mezhakajiem, braukt ar ritenjiem, zirgiem utt - tad jau saak pasazs zvanities un vecakiem ir tikai sofera un maksaataja funkcija, varbut japalidz ar ideju (kaa butu ja ar matildi mes brauktu uz baseinu ?)

tas ir, bet pagaidām ar vienu draudzeni. vajadzētu vairākas - man arī grūti savākties pašai, jo, ja godīgi, 9./10 no laika es jūtos nogurusi un viss ko gribu ir palīst pagultē un pamosties pēc desmit gadiem. vai vismaz citā realitātē (labi, man kautkāds tumšais punkts tagadīt, parasti nav tik slikti).

man liekas, vajag draudzenju komandu, un visadas aktivitates, pulcinjus, musu standartvariants bija: ritenji, baseins, kalns, un citi vecaki ari parlaimigi, ja tu savaac vinju meitu un izklaidee + meitenes aiziet leeksot pa baseinu (vai ko tur) a tu ar kafiju un zurnalu tikai pieskati no taaluma

pirmdienas - šahs, otrdienas - zīmēšana, trešdienas - franču valoda dejošana, un klavieres, ceturtdienas - slidošana, piektdienas - baseins. es neteiktu, ka viņai trūkst aktivitātes un pulciņi. slēpot ar kalnu slēpēm tētis viņai pa svētdienām ir iemācījis, mēs izvadājām uz instruktāžu, viņai diezko nepatīk. tie pulciņi ir laika aizpildīšanai līdz mājās nākšanai un izņemot dejošanu viņai patīk. ar dejošanu ir noruna, ka šonedēļ pēdējais koncerts un tad nākamgad nevajadzēs dejot, jo nepatīk. negribēju ŗaut ārā pirms koncerta, tas nebūtu godīgi -

tad gan baisi aizpildits laiks ! varbut vinai parslodze un nav laika nedariit neko, kas ar ir loti svarigi

nekā nedarīšanai ir svētdienas, jo dienas bez datoriem, tad mēs darām visu citu.
sestdienas ir pārvērtušās par gandrīz visu dienu tikai dators - jo man nav diezko spēka ieviest kārtību un strīdēties ar bērnu un kaut kad arī saimniecībai jāpievēršas - iepirkumi, mājas tīrīšana un gurķošanās pieaugušajiem. man liekas, sestdienas ir daļa no problēmas -

no socializēšanās man metas panikas lēkmes.

varbūt bērns prasa labāku grāmatu? ;)
kaut kas jau viņai trūkst, skaidrs, bet nu visticamāk katru vakaru spēlēties ar vecākiem arī nemaz tik ļoti nepatiktu, es teiktu, ka trūkst jauns challange. tā mēs vismaz ar E konstatējam. ja sāk garlaikoties, vajag nākamo līmeni. tipa pievilkties vai reizināt.

viņa dabūja mūziku, tagad mācās klavieres un viņai patīk. bet es padomāšu -

tajā, ko raksti, ir baigais points -

ikdienā jau viņa tāpat pārāk neraujās uz citiem cilvēkiem -

piem, bailigi spoku stāsti, bēdīgo meiteņu grāmatas (Anna no zaļajiem jumtiem) vai jocīga dzeja. man vislabāk darbojas jauninājumi, kas pašu aizrauj, nu, kad nav jāpiespiežas vai jātēlo entuziasms, pat ja tas nav kaut kas "bērniem" vai vecuma grupai.

mēs mēģināsim izgudrot. anna no zaļajiem jumtiem un jocīgo dzēju pavisam noteikti, mani pašu arī interesētu.

Oij. Par tiem citiem, kam savādāk. Ar tāda dziesma reizēm - tur kleitas tādas, vai štātītes. Piedāvāju, nu nopērkam, pati padomā, bet nē taču, nevilkšu un īsti tas nav tas.
Un vēl padomā- bet man taču tas un tas ir foršāk.

man liekas, karmenas gadījusm ir pasmags, jo vide līdzīga un tajā pašā vidē arīdzan ir diezgan liela variance - mēs esam apakšējā trešdaļā, objektīvi. man tas netraucē, jo mana apakšējā trešdaļa nozīmē augšējo trešdaļu vidē, no kuras esmu cēlusies, kamēr Agnese neko citu nezina, tāpēc tas kas viņai ir, liekas nevērtīgs.

peec kaa tu dali to augsejo/apaksejo tresdalju ? es sevi nekad neesmu skaitijusi ieks taadam tresdaljam - pec kadiem ta kriterijiem ?

bagāža (audzināšana, izglītība, iepriekšējā pieredze), intelekts, ienākumi, iespējas -

nu, man liekas, ka pec visiem siem kriterijiem jus nekadi neatpaliekiet no karmenas :-)

man jau arī liekas, ka neko īpaši un pat ja, tad tas nav svarīgi, bet kā to parādīt bērnam -

pagaidām redzu divus: virdžīnijas, kaut ko jaunu itelektuāli + tavējo, ka vairāk jāiesaista brīvā laika plānošanā + mazāk datora sestdienās -

ta ka es biju berns, kas vislaik seedeeja un lasija (ar sliktaam sekaam fiziskai attistibai, kaut gan varbut tiesi tapec es esmu tur kur esmu), tad es atkal loti spiedu uz kustibu un piedzivojumu sadalju. Vienkarsi lapinjas saraksta brivdienu iespejas un berns pats var atkekseet variantus, kas liekas mazaak riebigi + talak doma, kuras draudzenes gribetu pievienoties.

nu, es arī lasīju uz visa cita rēķina, par fizo gādāja 0.5 ha saimniecība un skola, kura bija 3.5 km attālumā no mājām = 7km kājām/ ar riteni katru dienu -
bet, bet, lasīšana bija vienīgais pieejamais eskeipisma līdzeklis, tv mūsmājās parādījās vēlu, kad man bija kādi 11 (?) gadi

forsi noformulets par to eskeipisma veidu ! man liekas, ka speeja draudzeties un veelme kusteties nerodas pasi no sevis, tos vajag faciliteet (un ja to nedara, tad iznaak kusli un nesabiedriski gramatu tarpi, kas velak dziivee cies no vientulibas un kermena sabruksanas - es esmu dziivs piemers) - lidz ar to es savam bernam loti stradaju pie siim jomaam - un tiesaam sanaca loti sabiedrisks un fiziski sprigans ipatnis - bet pie sadas programmas arii nekas cits nebija iespejams

jocīgi, vīrs man vakar kaut ko tādu pašu teica -

es to visu saprotu, jo E draudzeneem bija maajas un maates maajsaimnieces un tads daudz mietpilsoniskaaks dzivesveids :-) bet uz to visu var skatities loti dazhadi, arii taa, mazie nabadzini, vini neko no dzives nezin, kaa tikai puceet savu porcelaana zerviizi !

es padomāju, ka man nebūtu iebildumu pucēt porzelāna zervīzi, bet nav apstākļu, lai igltermiņā to varētu darīt, bez spēju un laika tirgošanas par dienišķo desu.

nekad neesmu sapratusi tos cilvēkus, kuriem vajag darbu. man vajag visādi vēlams derīgi realizēties, bet tam nav jābūt akurāt algotam darbam -

laiks, spējas un enerģija, tas ir.

Atbrauciet padzīvot uz Rīgu:) Es pati dzīvoju tik slikti, ka mans bērnins ir loti izlaidies. Pīkstēšanu, ka citiem savādāk risinu ar - noorganizē, ierosini, risini. Kakīša vietā mums ir papagaili (man nav subīša, Fijai kakīša). Vienīgais, kur risinājuma nav, ir brāla/māsas punkts.

nē, pagaidām.

es domāju par delegācijām pēc kādiem gadiem, bet Rīgu ne.

Nu, par dzīvniekiem, lielāku istabu u.t.t. jau grūti kaut ko darīt - cik es saprotu, jūs gana daudz ceļojat, var mēģināt skaidrot, ka tā kā jums daudz jāceļo, tad dzīvniekus nevar turēt, jo viņi aiz skumjām pārgriezīs vēnas, kad būsiet ārzemēs! (Joks, bet nu, arguments jau paliek - ja bērns grib varēt braukt ceļojumos, tad lai samierinās, ka kaķītis nebūs. Protams, šis paredz, ka bērnam patīk braukt ceļojumuos.

Vēl es iedomājos par "ka tētis vakaros strādājot un mamma lasot".

Varbūt ir iespēja šo kaut kā pamainīt? Mēs, piemēram, ļoti cenšamies bērniem būt vairāk vai mazāk 100% pieejami no laika, kad Alise pārnāk no dārziņa, līdz brīdim, kad viņa iet gulēt (1730-2030 aptuveni). Ja viens vecāks, piemēram, taisa ēst (un bērns nepiedalās procesā), tad otrs spēlējas ar bērnu/bērniem.

Nezinu gan, vai/kā tas palīdzēs, kad bērni būs vecāki, bet plāns ir šo tradīciju uzturēt. Protams, tas ir neērti, kad ir baigi daudz darba un gribas kaut ko apdarīt no mājām, bet no otras puses, tos bērnus tāpat darbadienās ļoti maz sanāk satikt, tādēļ lai jau tiek.

manējie ar salīdzināšanu nodarbojas pārsvarā citā sfērā. apkārt ir ļoti daudz draugu no šķirtas ģimenes un mani lielie vienmēr uzsvar un atkārto, ka viņiem nevajag neko, tikai, lai mamma un tētis paliek kopā. skaidrības labas - mēs arī nemaz netaisamies šķirties. vide tāda vnk.

bet arī ar to, ka neko nevajag, brīžiem uznāk bzdingš, ka viss ir slikti. tad mēs tā ļoti nepedagoģiski atgādinam par visādiem izbraucieniem un apmaksātām treniņnometnēm pēdējo 2 mēnešu laikā un sejas uzreiz mainās un bērni atceras, cik bija forši, saka piedošanas, ka nemaz tā nebija domāts. īsa atmiņa. bet man nekas pret atgādināšanu, pati atceros :D