Smaidīju saulei un mirklim,izgāzusies pagalmā, klausījos vēju un zāli, rudais kaķis atnāca pateikt laipnu murr, njā, tik vien nu mums te četrkāju palicis pa visiem. Nu, vēl tākā, pa acu galam, manīju to riebīgo,sīko kumšķi, kas Zaķītim, pat akls būdams, centās iekost ficukā.

Tad izmodās kaimiņu sīči un pieaugušie, laboja kaut kādu karburatoru un nekas vairs nebija dzirdams, ne no zāles, ne putniem.

Rotaļājos ar mantras skaitīšanu, tad strauju acu atvēršanu saulē, hlopt ciet... Iesākuma, saprotams,aiz plakstiņiem parādās liels, melns rimbulis, bet, ja ilgi spēlējas, tas pārvēršas visādās, neparedzamās, iespējamās un neiespējamās krāsās un formās. Tad uzdevums ir novadīt to formu uz augšējo ekrāna, tā sacīt, labo vai kreiso stūri, pa labi vai kreisi, bet augšup, atā atā izplatījumā.

Stulbakais, ka, ja par to novirzīšanu nedomā, tā pati uzskrien augšā. Tās, kas iet uz leju šoreiz nenorakstīju zaudējumos, ā, jā, atvainojos par ezotēriku, bet virzīju saules pinumā. Silti. Forši. Šito spēli es piekopu ar sveces liesmu kādā no vakardienām,kas nepieder vairs mums.

Apnika karburatora tēma un mākoņu saradās par daudz, uzsvempos augšā, noklausījos Mimi āriju, izlasīju Homo Faber rindkopu, ko saulē nosolījos, lai pārliecinātos, ka veljoprojām maku lasīt, tad attapos trešajā lpp.un atcerējos, ka gribēju te ierakstīt un kopumā daudz sīku uzdevumu.

Tā, pastarpus visādiem intimiem sīkumiem, esmu uzdevusi sev par pienākumu mācīties klasiku, nu, mūziku. Līdz no pirmām taktīm varēšu visgudri noklakšķināt mēli un nosaukt kompò un gabala nosaukumu otiģinālvalodā.

Godīgi sakot, domāju, ka tieši tā mani uzmodināja bedrē.Atsākt rakstīt, zīmēt, kaut vai mandalas, ja nekas prātīgs un unikāls nesanāk. Nu. Un tādā garā.
Tagad man jāsteidz meklēt jūzerbilde, jo "uz ko tiekties" es jau esmu sasniegusi. Es esmu sieviete un beidzot man patīk. Es esmu skaista sev un varu tagad rotaļāties ar uzacu līniju,aksesuāriem,kosmētiku un , vecumam piedienīgiem,ģērbiem.

Ja es vien spētu iztaisnot to pagātnes saliekto muguriņu.
Nu, - šire pļeči, više gruģ!!!
Tas man vēl nesanāk, bet strādāju pie tā.

Lielais brālis jau vairākkārtīgi uzstājis un visādi citādi mājis ar slotu, attiecīgi mājis,tātad, ka to fjoklu kā fjoklu vajadzētu mēģināt kaut kā restaurēt,reanimēt, jo kāpēc aprakt priekšlaikus to, kas vēl dvašo, es viņam pretim, veco labo par vienu un to pašu upi un nav jau vairs to ambīciju un visādas citādas atrunas un pretnis, galugalā, tas es esmu.

Šis tas gan te ir zem actiņas mēģināts rakstīt, puspabeigti kaut kādi uzmetumi, bet tikvien tādēļ, ka man izteikti riebjas "pie baltas Word lapas nosēžos". A te tā viegli nāk ārā.

Saku godīgi, neesmu neko lasījusi n -tos gadus un neko nezinu, bet aizkustina, ka 382 cilvēki joprojām man seko un nav atdraugojuši. Eto kak?
Sāksim tad ar to, ka es vispār bez poņas kā jums iet. Komentāros pastāstiet, moš, nu, kam, varbūt, luste, es par sevi nedaudz vēlāk, guļu meža skaņu pavadībā ar kaut kādām skandināvu elfenēm pēc 12 h maiņas.
Diemžēl īgi esmu aizmirsusi maģisko buramvārdu polla izveidošanai, tur ta varētu balsojumu, būt/nebūt. Bukņit to fjoklu augšā, vai lai karājas kā piemiņa.

Te kāds ir?

iive atnāca ar otām

Es saprotu, ka tizli! Bet man arī gribas ierakstīt smiltīs. Tavs pědějais komītis pie manis ir pie vaļā palaistās copes, "Avanti uccello :)" tas saka. Un tagad arī es saku. Un tas ir brīnumains, pats skaistākais komītis. Un měs dejosim pie tā kamīna ar tām granātakmeńu krellěm un měs smiesimies!

Trah

šitik daudz es iemācīšos notis un tai mūsu zaļumballē nodziedāšu

man ļoti steidzami vajag, man vēl bišku jāpaslimo, un, kak toļka, tak srazu, man ļoti steidzami vajag visus čehova sējumus, latviski un oriģinālā, latviski, jo es visu gribu uzreiz un ātri, bet to oriģinālo, ko žļambāt pie krāsniņas, tā čāpstīgi un piekožot tās garšīgās vafeles, flokī, nē! kur vieta?! es labāk šito ziemu atcerēšos tā, ka man uzradās Flokī un Čehovs, mi s vasiļiem obriļi drug druga, tas tak ir nekas cits kā mīlasstāsts un šodien tak pieklājas sēdēt ar pilnu klēpi ņezabudkām. Divām, ja precīzi, tūlīt izdomāšu trešo, lai nav uz miršanu. (UPD. Vēstuļdraudzene, tak)
Kā jums mazā, dusmīgā meitenīte? Man ļoti patīk viņas skatiens, viņai oriģinālā uz pleca ir smaga shvačika roka, bet to es nogriezu.

Kur grīziņkalnā tuvākais grāmatu antikvariāts, tas uz čakenes funkcionē, vai sen jau vairs ne? es iešu pakaļ ar lupatu somu, man, lūdzu, čehovu par visu naudu, un šampi visiem!

( О. Л. КНИППЕР )

Šo konkrēto, ko mēs tagad slimojam, saucot par Norvolkas vīrusu jeb ziemas vemšanas slimību. Ziemas vemšana, tātad! Cik precīzi. Tā nav nekāda varavīksne, bet ziema. Komentārā muzikāls veltījums visiem slimniekiem, dziedu es, kāds, kas pazīst notis, piespēlē.

"Tā nu ir. Drīz vajadzēs atstāt krastu, kur tik ilgi jau guļu, klausīdamies jūrā. Šovakar Bigsarā būs mazliet miglains, būs vēss, un es nekad neesmu iemācījies iekurt uguni un pats sevi sasildīt. Es mēģināšu vēl kādu brīdi dzīvot, klausīties, jo man visu laiku šķiet, ka tūlīt tūlīt sapratīšu, ko okeāns man saka. Es aizveru acis, es smaidu un klausos... Tāda ziņkāre manī vēl palikusi. Jo tukšāks ir krasts, jo vairāk dzīvu būtņu es tur sajūtu. Roņi apklusuši uz klintīm, un es palieku, acis aizvēris un smaidīdams, un es iedomājos, ka viens no viņiem klusiņām pienāks man klāt un es piepeši sajutīšu pie sava vaiga vai pleca iedobumā laipnu purnu... Es esmu dzīvojis." R.Garī