Vairs neko negribu no mūsu attiecībām. Skumji. Strādāt ir ko, tapēc nav jālauž galva, ka to visu pārdzīvot. Protams, tik līdz es sāku tā domāt, tā mans mīļotajs vīrietis sāka izrādīt uzmanību. Jo mazāk mīlam, jo vairāk mīl mūs???

Mana paziņa saka, ka vīriešus ir jāizmanto, jo vairāk, jo labāk. Šī māksla vēl jāapgūst... Ejot uz darbu skatījos uz vīriešiem un... atcerējos viena režisora teikto: Vienu rītu izeju uz ielas , saule spīd, jūtos lieliski un pretī- sejas, sejas, sejas!!! Citu dienu izeju uz ielas, galva sāp, vemt gribas un pretī ģīmji, ģīmji, ģīmiji (рожи, рожи, рожи).

Es nezinu. Vīrieši, protams, ir vajadzīgi. Jo kā tad sievietes (es) tiktu pie bērniem? Nesaprotu es viņus. Un arī negribu saprast.

Uzdrošināties gribēt?