Семья должна быть вместе. Если семья не вместе, возникает культурно-временной психологический разрыв (и не спрашивайте, что это такое).
Очень жаль.
Хорошо, что у машины хорошие тормоза.
Водитель вылез из другой машины и задом, не оглядываясь и продолжая разговор, сделал несколько шагов - любуясь своей новой машиной. И чуть не угодил под колёса моей!!!
- Вы же меня совсем не знаете!
- Я наблюдал за вами, мы видимся три раза в неделю...
- Это совершенно ничего не значит! Вы понимаете, я просто человек. К тому-же у меня дурной характер. У меня бывают истерики. Я могу накричать просто так. Моё настроение! Оно же меняеться всё время! Потом, в моём прошлом есть очень много таких поступков, о которые совершенно не делают мне чести. Ещё?
- Я хочу тебя.
- А что потом?
- Потом ничего.
- Хорошо.
Pienācis laiks kaut-ko mainīt savā dzīvē. Drīz jau 40, bet jūtos kā pusaudze, kurai viss vēl priekšā... P aņemt dzīves stūri savās rokās! Mhhh... Kā? Mēģināšu sākt darīt to, ko nekad neesmu darījusi, lai sasniegtu tadu rezultātu, kuru nekad neesmu sasniegus. Jāizpēta izvēle.
Mēģinu sevi atcerēties :) Izlēmu iziet speciālu kursu sava dzīves mērķa atrašanai. Lūgšu savam prātam un zemapziņai atrast atbildi uz šo jautājumu - kas es esmu? kāds ir manas dzīves mērķis? Atcerēties sevi...
Ievadvēstulē bija daudz labu vārdu par manu skaisto bērnību. Ak, kā es gribētu to arcerēties - savu skaisto bērnību. Pilnīgi iespējams, ka man tāda ir bijusi arī...
Gaidīšu atbildi :)
Uzdevums nr.2.
Dodiet, dodiet,dodiet!
Piekrītu, ka tas ir svarīgi. Bieži esmu noķērusi sevi pie domas, ka bremzēju savu vēlmi dot. Tagad vairs nebremzēšu.
Sarunā ar draudzeni (vakar) secināju, ka ir daļa cilvēku, kuri dodot gaida pateicību vai arī saņemot kaut ko, domā par to, ka būs jāmaksā. Visādi jau gadās, bet es domāju, ka man nav par to jāustraucās, mans uzdevums bīdīt labumus, lai notiktu apmaiņas process.
Šobrīd mans uzdevums ir samaksāt visus parādus un tad sevi par to palutināt. Tā, skolas fonds, zemes nodoklis, būvvaldes atļaujas pagarināšana... kaut kas vēl...
Šodien spīd saule! Man patīk šī diena!
Tā, izdomāju, šakšu pārveidot savu dzīvi pēc vienas gudras grāmatas.
Gribu būt bagāta un laimīga. Autors saka, ka to var iemācīties.
Mēģināšu!
Pirmais solis: garš ceļojums sākas ar pirmo soli.
Es sapratu, ka runa iet par mērķiem. Kur es vēlos aiziet, nonākt, uzkāpt?
Es vēlos būt brīva un nodarboties ar tām lietām, kuras man patiešām patīk.
Jautājums, kas man patīk? Par to ir jāpadomā. Man patīk būt saimniecei, man patīk stāvēt auditorijas priekšā un stāstīt par lietām, par kurām esmu pārliecināta un kuras ir nepieciešamas auditorijai, man patīk garšīgi paēst un smuki ģērbties, man patīk apmeklēt skaistumkopšanas procedūras un pirti, patīk nodarboties ar jogu (lai man arī pagaidām ne viss sanāk jogā, bet jogas nodarbībās pieķēru sevi pie domas, ka esmu skaista), man patīk vadīt labu auto! Mam patīk, kad man ir pietiekoši daudz naudas, man patīk ceļot, man patīk maksāt manu bērnu skolotājiem par angļu valodu un solfedžio - jo skolotāji ir tiešām labi! Man patīk palutināt savus bērnus, man ļoti patīk palutināt sevi un savu vīru, man patīk iepriecināt vecākus(kaut gan brīžiem liekas, ka tas nav iespējams).Man patīk mācīties, apgūt jaunas lietas. Man patīk ērtš un pietiekami liels dzīvoklis ar plašu logu dzīvojamā istabā, man patīk māja pie jūras. Man patīk skaisti trauki un koptas puķes uz milzīga balkona. Man patīk plazmas televizors. Man ļoti patīk labas grāmatas lasīt. Man patīk sagaidīt ciemiņus. Man patīk, kad mani ciena un es esmu vajadzīga. Man patīk būt veselai. Tā, šeit es arī vēlos nonākt!
Vairs neko negribu no mūsu attiecībām. Skumji. Strādāt ir ko, tapēc nav jālauž galva, ka to visu pārdzīvot. Protams, tik līdz es sāku tā domāt, tā mans mīļotajs vīrietis sāka izrādīt uzmanību. Jo mazāk mīlam, jo vairāk mīl mūs???
Mana paziņa saka, ka vīriešus ir jāizmanto, jo vairāk, jo labāk. Šī māksla vēl jāapgūst... Ejot uz darbu skatījos uz vīriešiem un... atcerējos viena režisora teikto: Vienu rītu izeju uz ielas , saule spīd, jūtos lieliski un pretī- sejas, sejas, sejas!!! Citu dienu izeju uz ielas, galva sāp, vemt gribas un pretī ģīmji, ģīmji, ģīmiji (рожи, рожи, рожи).
Es nezinu. Vīrieši, protams, ir vajadzīgi. Jo kā tad sievietes (es) tiktu pie bērniem? Nesaprotu es viņus. Un arī negribu saprast.
Uzdrošināties gribēt?
Iskatījos savos pierakstos...
Pavisam vairs nezinu, ko darīt. Mēs vairs nedzirdam viens otru. Tik ļoti gribas, lai situācija mainītos uz labo pusi un nebūtu jāšķiras.
Raksot viens otram īsziņas esam mīļi un saprotoši, bet kad tiekamies - karš. Abi karojam, abiem nav pacietības, ja nu tik uz kādu stundu. Bērni cieš. Kas notiek???
Es ļoti daudz ko gribu.
Es gribu:
1.Saticīgu stabilu ģimeni, lai tajā visi iesaistītie jūtas labi.
2.Interesantu, patīkamu darbu ar algu no Ls 1000,-.
3.Ceļot (var arī darba jautājums).
4.Uzlabot savas angļu valodas un zviedru valodas zināšanas.
5.Palīdzēt vecākiem.
6.Gleznot.
7.Es ļoti gribu labi un patīkami atpūsties.
8.Gribu māju pie jūras.
9.Gribu labu auto.
10.Gribu lai mana veselība ir laba.
Paldies! :)
Sestdieb bijām purvā, Ķemeros... Daudz daudz cilvēku staigāja pa purvu :)
Nu tā... jau oktobris.
Kad satiku Viņu lidostā, kamēr viņš ņēmās ar bagāžu un tā tālāk, skatījos uz viņu un mani pārsteidza sajūta, ka tas, ko es redzu ir man pavisam nepazīstams cilvēks.
Vēroju, kā viņš runā ar savu draugu, vēroju, kā ņemas ar savu mašīnu...
Bija tāda sajūta, ka arī viņš jutās tā pāt. Es redzēju, kā viņš neuzkrītoši pētija mani un arī jutās pārsteigts.
Tā nu mēs, vīrs un sieva - sākām iepazīt viens otru no jauna.
Banāli - dzīvot kopā ir liela māksla. Labi, ja prāta pietiek justies kā māksliniekam, zināt, ka uzgleznotā dzīves aina ir pārtaisāma un, varbūt, kāds nopērk i to pašu.
Sāras noslēpums...
Viņa bija tik skaista savos 80 gados, ka uzdevās par sava vīra māsu, lai tam viņas dēļ netņemtu dzīvību.
Ak, es gribu būt kā Sāra!
Viņš vakar vakarā piezvanīja man. Viņš teica, ka jau ir sakravājis mantas(divas nedēļas atpakaļ) un gaida savu lidmašīnu. Viņš lika sveicināt visus bērnus, nosaucot katru vārdā un aptaujājoties, kā viņiem iet...
Un tas tikai tāpēc, ka es esot viņa otra pusīte!
Mani vakar negaidīti daudz cilvēku apsveica pagājušajā dzimšanas dienā. Darbavietā es pat apraudājos, jo tas bija tik mīļi un negaidīti.
Pasaule mainās vai es? Varbūt, pavasaris - visi tik laipni un smaidīgi palikuši!
Nopirku braukšanas kartiņu, man vajadzēja tramvajam, bet kasiere iedeva troleibusam, es neieveroju uzreiz. Nu, lūk, ja man izdosies šodien to samainīt pret pareizo... (gribēju uzrakstīt,ka sākšu ticēt brīnumiem, bet es jau tā tiem ticu, ja kas)ja man izdosies samainīt - būšu dikti priecīga!
Man uz galda stāv tumši sarkanas rozes - pārsteigums no kolēgiem (vadītājiem). Man ir tādas aizdomas, ka mani gaida pāaugstinājums, jo kādēļ lai vadītāji pēkšņi apsveiktu mani?
Tāda sajūta, ka pārmaiņas nu ir sākušas.
Esmu mierīga un droša.
Pirmdienas rīts. Gribu gulēt, bet ārā jau spīd auksta pavasara saule. Ap pusdienlaiku tā paliks silta, bet tas būs pēc tam, un ne priekš manis - strādāju līdz vakaram.
Mazais pīkstiens sēž man uz ceļiem - mēs abas (lielā un mazā) rozā flaneļa naktskreklos iizskatamies pēc zefīriem bez šokolādes - drusku saņurkātas pēc miega.
Vakar līdz pusnaktij laboju savu maģistra darbu, tad mēģināju piezvanīt vienam svarīgam man cilvēkam uz Kanādu. Viņa nebija mājās, viņa saimniece teica, lai piezvanu drusku vēlāk - pie mums nakts. Apbrīnoju kanādiešus, viņi dikti labi runā angliski.
5 dienas... 5 dienas... 5 dienas...
Navigate: (Previous 20 entries)