Viņš vakar vakarā piezvanīja man. Viņš teica, ka jau ir sakravājis mantas(divas nedēļas atpakaļ) un gaida savu lidmašīnu. Viņš lika sveicināt visus bērnus, nosaucot katru vārdā un aptaujājoties, kā viņiem iet...
Un tas tikai tāpēc, ka es esot viņa otra pusīte!

Mani vakar negaidīti daudz cilvēku apsveica pagājušajā dzimšanas dienā. Darbavietā es pat apraudājos, jo tas bija tik mīļi un negaidīti.
Pasaule mainās vai es? Varbūt, pavasaris - visi tik laipni un smaidīgi palikuši!

Nopirku braukšanas kartiņu, man vajadzēja tramvajam, bet kasiere iedeva troleibusam, es neieveroju uzreiz. Nu, lūk, ja man izdosies šodien to samainīt pret pareizo... (gribēju uzrakstīt,ka sākšu ticēt brīnumiem, bet es jau tā tiem ticu, ja kas)ja man izdosies samainīt - būšu dikti priecīga!

Man uz galda stāv tumši sarkanas rozes - pārsteigums no kolēgiem (vadītājiem). Man ir tādas aizdomas, ka mani gaida pāaugstinājums, jo kādēļ lai vadītāji pēkšņi apsveiktu mani?
Tāda sajūta, ka pārmaiņas nu ir sākušas.
Esmu mierīga un droša.