1) kad biju jau iejuties pilsētas ņiguņegā un samierinājies, ka Jurītis visu ceļu ņaudēs, priekšā uz trotuāra uzradās policisti, kas skatījās augšup, kur trešā vai ceturtā stāva logā sēdēja, dīdījās un garāmgājējiem par prieku jautri kājas šūpināja laikam kaut ko spārnojošu samaucies vai nopietni slims vīrietis. bet kaut kā Jurīša ņaudēšana un veselības problēmas tobrīd likās svarīgākas, lai es apstātos un papētītu. patiesībā pat neatskatījos - gluži kā vēsie varoņi bojevikos.

2) vēlāk pietuvojos kādai slaidai glauni ģērbtai sievietei, kas acīmredzot manus soļus nedzirdēja, bet Jurīša izmisīgos ņaudienus gan. tāpēc, lai ar acīm atrastu ņaudētāju, viņa ejot pagrieza galvu, tad pamanīja aiz muguras mani ar kaķkasti, bet nepamanīja, ka priekšā asfaltā ir neliela iedobe, paslīdēja vai aizķērās un turpat sabruka visā savā krāšņumā. traģikomiskā noskaņā žēli, taču ar pussmaidu atvainojos, viņa atteica, ka pašas vaina vien bijusi ("jo, es skatījos kur kaķītis ņaud...") un viss esot kārtībā, bet es nesapratu, ko darīt, muļķīgā kārtā pat nepapūloties padot viņai roku, lai palīdzētu piecelties... gahhh.

mazliet pašaustīju sevi, padalījos vainas sajūtā ar Jurīti un nesāmies tālāk, kur nekas tik interesants vairs nenotika.