Oslo, I
Braucot no lekcijām uz hosteli, tomēr nolēmu izkāpt pie katedrāles, kur ir galvenā ziedu nolikšanas vieta un uzņemt dažus kadrus priekš mājiniekiem. Drīz vien mani uzrunāja mazliet šaubīgs džeks ar fotoaparātu, sakot, ka esot lielas Norvēģijas avīzes žurnālists, un vai es nebūtu ar mieru intervijai. Nenoticēju līdz galam, bet piekritu. Domāju, ka sanāca laba intervija, man bija daudz ko teikt, bez tam esmu sociologs...

Stāstīju par to, ka ielidoju sestdien no rīta, nākamajā dienā pēc notikumiem, ka iepriekšējā naktī biju čekojis ziņas līdz četriem, un ka vienu brīdi man bija pat neomulīgi. ...ka sestdien bijām plānojuši braukt uz Oslo Latvijas vēstniecību, lai piedalītos referendumā, bet tomēr izlēmām nebraukt.

Viens no žurnālista pamatjautājumiem bija par vakardienas (pirmdienas) Oslo demonstrāciju, kurā esot piedalījušies ap 200 000 cilvēku (lielākā viņu vēsturē), un vairums no viņiem ar puķēm. Kādas esot manas sajūtas un kā es to interpretēju. Es neizrādīju īpašu apbrīnu, un paskaidroju, ka esmu piedzīvojis arī lielākas demonstrācijas (Rīgā, 80-to beigās), un arī daudz puķes esmu redzējis. Teicu, ka Latvijas demonstrācijās bija daudz lozungu, tāpēc mesidžu nolasīt varēja skaidrāk. Oslo puķes un cilvēku mierīgā izturēšanās neko daudz vairāk nepasaka, kā tikai to, ka viņi atnākuši atvadīties un pieminēt mirušos (valstsvīru runu saturu neesmu lasījis).

...bet es atcerējos sarunas ar Oslo vienkāršajiem cilvēkiem, kas man bija pirms pieciem gadiem tajā pašā hostelī. Biju palicis 8-vietīgajā dormā un tā iemītnieki visu laiku mainījās. Vislabāk atceros vienu balto norvēģi un vienu melno norvēģi. Melnais sūdzējās, ka nav ielaists Etiopijā vai Ēģiptē, jo viņam pārmestas saites ar terorismu. Savukārt baltais pauda tipisku šovinismu un pret migrantiem vērstu retoriku (viņi atņem mums darbu un tā ir cita / sveša kultūra). To arī maigā veidā teicu žurnālistam: esmu jutis no norvēģiem (vienkāršajiem cilvēkiem, kuriem nav jābūt politkorektiem sarunā ar mani) to, kā dēļ tas slimais to ir darījis. Tāds sentiments (labēji-nacionālistisks) ir augošs vairākās Eiropas zemēs, kā piemēru minēju Latvijas, Austrijas, Somijas u.c. valstu labējo partiju nesenos panākumus.

Kā piemēru varēju minēt Latvijas integrācijas politiku un gaitu – mums neizdodas integrēt mūsu pašu rases un kultūras un ticības cilvēkus, kā lai tas izdodas viņiem?!

Bēringa-Breivīka pirmā tiesa vakar bija slēgta, kas ir nenormāli Norvēģijai. Lasīju divus argumentus: tiesājamā drošība (arī iespējamais kontakts ar līdzzinātājiem) un tiesājamā bīstamais (jāpaskatās presē, kā tas tieši tika formulēts) mesidžs.

Tā ir viena no reizēm, kas liek pārdomāt vārda brīvību, īpaši jau tik demokrātiskā (visdemokrātiskākajā?) valstī kāda ir Norvēģija. Domāju, ka tās ir arī bailes no viņa (nacionālistu, labējo radikāļu) idejām, jo ir zināms vai nojaušams, ka tām ir gan zināms pamats, gan noteikts atbalsts, un ka problēma īsti nav atrisināma...

PS Žurnālists teica, ka it kā Bēringa-Breivīka girlfrenda esot un Latvijas, un ka viņai it kā esot sakari ar Latvijas labējiem radikāļiem.

PPS Kad stāstīju par interviju te vasaras skolā, norvēģiete-studente pārliecinoši apgalvoja, ka TAS NOTEIKTI ESOT BIJIS ŽURNĀLISTS.