veidenbums (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} jd) rakstīja,@ 2009-05-07 19:48:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
| Entry tags: | gruzija, tbilisi |
GRUZIJA, I daļa. Tbilisi.
2009.gada aprīlis
Tbilisi dzīvojām 20-30 min braucienā no centra, vienā no plato. Lai nolaistos zemē līdz metro, pagāja vismaz 15 minūtes līdz maršrutka izlīkumo visus serpantīnus un bedres asfaltā.
Jaunu svētnamu būvniecība (tie burtiski ir katrā kvartālā) noris nemitīgi un līdzekļi tiem netiek taupīti. Gruzīnu pareizticība (līdzās Armēnijai tiek uzskatīta par pirmo valsti, kas pieņēma kristietību) un tūkstošgadīgā Gruzijas valsts vēsture ir viņu identitātes lielākie pamati. .. un uz ielas kādam garāmgājējam Lieldienās atzīties, ka esmu ateists, kad viņš nāca pie manis ar labo vēsti (kas tajā laikā aizvieto uzrunu 'Gamardžoba' [labdien], un uz kuru pieklājas atbildēt: 'Patiesi augšāmcēlies!'), varēja būt ar bīstamākām sekām. Šoreiz viņam tikai pazuda smaids: 'Es ar jums vispār nevēlos runāt...'
Cilvēki uz ielām ir pilnīgi civilizēti un nekāds apdraudējums no viņu puses nav jūtams. Protams, viņi uzreiz redz, ka neesam vietējie, un dažreiz pienāk klāt pateikt pāris frāzes, vai arī ēdnīcās vēro un komentē ko un kā mēs ēdam. Mani tikai trīs reizes uz vaiga nobučoja vīrieši... Tas tur pieņemts, tāpat kā staigāt roku-rokā vai ar-roku-uz-pleca.
Kopumā cilvēki izskatījās nomākti un mazrunīgi. To, ka viņi reti saka 'Gmadlobt' [paldies], es varētu skaidrot ar tradīciju (kāpēc maršruktkas vadītājam teikt labdien vai paldies, ja tu maksā par pakalpojumu, tu esi pats par sevi...), tomēr kopīgā nospiestā atmosfēra bija acīmredzama. Tā ir gan nabadzība, gan politiskā nestabilitāte. Liekas, viņi jūt, ka 2008.gada augusts bija tikai prelūdija. Nemitīgā iegruzīšana no Krievijas, karaspēka savilkšana pie robežām un okupētajās Gruzijas teritorijās (Abhāzijā un Osetijā)..
Daži pilsētvides elementu un dizaina paraugi:
Dzīvojām 9-stāvenes dzīvoklī. Radiatoru nebija, siltā ūdens caurules - nogrieztas. Vannas istabā ūdeni sildīja šāds sifons:
Man bija bailes iekāpt vannā, tomēr jau pirmajā vai otrajā dienā to nodedzinājām - laikam nebiju izpildījis lietošanas instrukciju.
Liekas, ka mājas no centrālās apkures un gāzes tika atgrieztas pilsoņu kara gados (90-to sākums) un tam sekojošos ne mazāk tumšajos Ševardnadzes režīma laikos. Kā likums daudzstāvu namu trepju telpas ir bez logiem, bet gāzes vadi un sadales stacijas atrodas ārpus mājām un virs zemes.
Iespējams, tā bija projektēts - ziemas tomēr ir siltas, bet zeme - klints (grūti ierakt cauruļvadu sistēmas).
Pusdienas tautiska stila restorāniņā 'Tsitkvil' ('Dzirnavas') gandrīz ārpus pilsētas pie upes. Izvēlējāmies atsevišķu 'kupē' un fotografējām speciāli SC stilā:
Vīns bija ļoti labs (vietējie gan nedzer no fabrikas pudelēm - atved no laukiem lielos tilpumos vai arī iedod onkulis, bet tā bija mūsu pirmā dienavalstī, un mēs paņēmām fabrikas pudeli ['Badagoni' firmas mukuzani]). Var droši pirkt tirgū, protams, iepriekš nobaudot pa 50 g no katra. Cenas ļoti veicinošas. Tā kā ES laikam nedrīst ievest vairāk par 2 l (?) fabrikas vīna, tad ieteicams spiest uz tirgus produkciju, ko tev sapildīs vajadzīga lieluma plastmasas pudelēs, un ja Rīgas lidostas muitnieki prasīs atvērt bagāžas somu (tas nenotiek bieži, bet tomēr) un konfiscēs to, nebūs tik finansiāl sāpīgi.
Vēlāk mums teica, ka tā bija Sarkanā Piektiena, kad točna neviens neiet uz restorēniem un citām izklaides vietām, varbūt tas arī bija iemesls, kāpēc mūs uz kupē nāca apkalpot trīs vai četri dažādi viesmīļi - paskatīties uz svešzemju ērmiem...
Runājot vēl par diētu, bija jau sācies īstais zaļumu laiks, kā izteicās dzīvokļa saimnieks: 'Nu ir ko ēst, tarhūns jau gatavs!' Katrā nopietnā ēdienreizē pasūtījām arī zaļumu šķīvi, zaļo kaudzi parasti veido tarhūns (labajā bildē apakšā), pētersīļi, lociņi, pipari, redīsi un kādas neatšifrētas asas lapas. Atsevišķs topa ēdiens bija spinātu un valriekstu mērces pasta. .. bet vienā Tbilisi cafe mums pie tējas un konjaka pasniedza citronšķēlites apbērtas ar šķīstošo kafiju.
Pēc restorāna braucām uz karsto sēravotu pirtīm vecajā Tbilisi, lai rezervētu sev laiku kādā citā dienā. Lai arī bija brīvdiena, bija brīvas vietas. Azeru masieris palika bēdīgs, jo neļāvāmies masēties, pēc restorāna pat iemērkties karstajā baseinā bija pagrūti. Kad iepriekšējo reizi biju Gruzijā, tas bija viens no labākajiem piedzīvojumiem.
Restorānos un stolovkās nav mazāka tilpuma par pudeli vai karafi (1 l, ja sarunā, ielies arī 0,5 l). Gruzīnu baltais vīns īstenībā ir gaiši dzeltens un ne tik dzidrs, un ļoti labs, protams:
Rags: ja tev dod to tukšot, un tu esi paņēmis rokās, tev tas ir jāizdzer līdz galam!
Gruzijā joprojām daudz padomjlaiku auto, nu vismaz kāda 1/10, un tipiskas ir ainas ar takšiem-žiguļiem vai takšiem-volgām (vispār reģionos 'čornaja volga' joprojām ir vērtē, pat neņemot vērā to, ka tā ēd 22 litrus, kamēr ir puslīdz jauna). Tāpat tipiski ir ceļa malā redzēt vīriešus pie pacelta moskviča vai žiguļa kapota. Kutaisi bija samērā daudz veco autobusu, tie esot piemērotāki reģionālajiem ceļiem (pusceļiem, tajā sezonas laikā, kad tie vispār ir braucami). Pilsētās un starppilsētu reisos joprojām dominē maršrutkas, ieskaitot vēl izdzīvojušās 'Latvijas'.
Turpinot transporta tēmu:
Kad jautā par drošību un apdraudējumiem tur, saku, ka kustība uz ielām un šosejām satrauc. Mūsu izpratnē tur noteikumi tiek ievēroti ļoti vispārīgās līnijās, vairākas normas vispār netiek ievērotas. Piemēram, ātruma ierobežojums ir viens: šofera sajūta jeb viņa baiļu slieksnis. 120 km/h pa pilsētu, ciemu vai šoseju ir norma, un ja tur parādās zīme 'ne ātrāk par 30 km/h', nomet uz 90. Droši vien tāpēc guļamrajonos guļošie policisti ir ik pēc 50 m. Ielu kvalitāte ir švaka, tas varētu būt iemesls tam, kāpēc iebraukšana vai braukšana pa pretējo joslu netiek uzskatīta par kaut ko īpašu. Ja uz šosejas ir divas joslas (kopā pa abiem virzieniem), bet veidojas sastrēgums, vienā virzienā braucošās auto sakārtosies trīs joslās. Savukārt nemitīgā taurēšana ir viņu komuniācijas veids, kas parasti tiek lietots, tuvojoties krustojumam.
Vēl daži Tbilisi izklaides un tūrisma industrijas objekti:
Reiz iegājām kādā Tbilisi tējnīcā, hačapuri ēstuvē un prasam meitenei, kas ir kas un kas jums ir. [Hačapuri ir dažādi un ar dažādiem nosaukumiem, skat. 'Know Your Hachapuri' in Lonely Planet Gruzijas, Armēnijas un Azerbeidžānas apvienotajā ceļvedī. Mums vislabāk gāja pie sirds ar zaļumiem - kindzu vai spinātiem, un to ceptuves-pārdotuves joprojām ir katrā kvartālā ielas malā.] Bet meitenei bija grūtības gan ar krievu, gan ar angļu valodu, un viņa norādot uz menu lika mums saprast, ka tur taču viss ir rakstīts!
jd, 2009.gada aprīlis
Turpinājums ar Kutaisi, Upslitsikhe, Gori un atkal Tbilisi drīzumā...
Tikai bildes no 2009.g. Tbilisi, Kutaisi, Upslitsikhe, Gori un atkal Tbilisi.
Atreferējums par manu 2003.gada Gruzijas apmeklējumu.
